too deep. or back to teenage.

jau labu brīdi mēģinu saprast, kāpēc man dzīvē ir dots šis ļoti pretrunīgais laiks un kas man no tā visa būtu jāmācās.

laiks, kurā ne tikai dzīvoju viena, bet arī prom no draugiem, dažbrīd krītot izmisumā no sajūtas, ka draugu vairs nav vispār, un jauni arī īsti nerodas.
laiks, kurā man ir iespēja būt sev un darīt, ko vēlos. arī tad, kad nezinu, ko vēlos, un arī tad, kad negribu neko vēlēties.
laiks, kurā nemitīgi ilgoties pēc cilvēka, ko mīlu, sev blakus un nevarēt nokļūt tuvāk biežāk kā reizi pāris mēnešos.
laiks, kurā sāpēt, sāpēt un tā arī nevarēt izsāpēt to, kas sāp.
laiks, kurā no rītiem bieži nav motivācijas kāpt no gultas. un kurā nereti var arī atļauties no tās gultas neizkāpt.

laiks, kas nez kāpēc spiež mēģināt saprast tagadni, meklēt ceļu un atrast nākotni.

laiks, kurā izjūtas brauc vienā vai otrā grāvī un nekādi nerod līdzsvaru.
laiks, kurā man ir laiks.
                          laiks sagremot apziņu, ka ja es te tagad ņemtu un atdotu galus, paietu kādas pāris nedēļas, kamēr kāds to pamanītu.
                          laiks domāt un urķēties sevī līdz nelabumam.

                          laiks saprast, ka neesmu tāda kāda agrāk un vairs nezinu kāda esmu...

atbildi es drošvien sapratīšu vēlāk, kad šis laiks būs pagājis. bet jādzīvo ta ir šodien. a ko ar to visu iesākt, īsti nav skaidrības. un kam pajautāt arī nav. un neviens jau arī īsti palīdzēt nevar.
jūtos mazliet muļķīgi, jo, atbilstoši Latvijas sabiedrībā un arī manī iepotētajam "tev ātri jākļūst patstāvīgam", kaut kā šķiet, ka šādi sevis, dzīves un nākotnes meklējumi piederētos kādiem gadiem 13 vai 16, bet tie man jau labi sen kā nav...bet nu neko, nekas cits jau neatliek kā dzīvot kā ir un rakties tālāk, pat ja jūties kā iedzīvojies pusaudžu problēmās.

Let's tear the walls down that divide us..