Katrām long-distance attiecībām, kas izdzīvo, pa mazam ordenītim! Nopietni. Ar manējām gan vēl viss kārtībā, bet dažreiz iet tik grūti, tik grūti... Var jau būt, ka citiem iet vieglāk, bet no manas pieredzes - tas ir grūti, tas ir nogurdinoši un pie tā nepierod. Jo ilgāk tas velkas, jo grūtāk paliek. Un arvien vairāk apnīk tā čakarēšanās, braukāšana un abnormālais dzīves ritms. Dzīvo, dzīvo, ilgojies, tad satiecies uz nedēļas nogali vai, tavu laimi, uz nedēļu vai pat divām, uz to laiku uzliekot dzīvi maksimāli uz stand-by, jo gribas jau to katru mirkli izbaudīt, kamēr var. Un tad atkal centies atgriezties ikdienā un visu paspēt un izdzīvot. Un ne jau vienmēr tas stand-by izdodas, jo dzīve jau negaida, darbi dzen darbus un cilvēki dzimst, un cilvēki mirst...un tad ir tāds rūgtumiņš vienā un otrā pakrūtē, kaut zini, ka tāda vienkārši ir dzīve.
