Pirksti nodevēji.

Šonedēļ papildus tam, ka nekam liekam īsti nebija laika, arī šķita, ka galīgi nav par ko rakstīt. Nekas satraucošs dzīvē nenotiek un filosofiskas pārdomas arī neraisās. Tad nu pie sestdienas atslodzei nolēmu sev beidzot atklāt seriālu L Word - noskatījos pilotsēriju. Jau sen taisījos, beidzot sataisījos, tā teikt. Atklāju ne tikai pašu seriālu, bet arī to, ka saskaņā ar savu pirkstu garumu tiešām esmu lesbiete. Kas skatījušies seriālu vai kur citur uzzinājuši, droši vien zina, par ko ir runa - ja zeltnesis ir garāks par rādītājpirkstu, esi lesbiete. Loģiski, ka šo tekstu izdzirdot pirmais bija skats uz pašas rokām un smaids par to, ka atbilst. Manā gadījumā abām rokām. Biju pētījusi savu pirkstu un roku dīvainības no citiem aspektiem, bet šo nezināju. Palasījos tālāk, zinātniskais pamatojums tam saistīts ar testosterona(ko parāda zeltnesis) un estrogēna(ko parāda rādītājpirksts) līmeni organismā.

Nav ne jausmas vai kāds jau par to Latvijas LGBT vidū par to jau ir runājis, jo principā tas viss globāli nav nekas jauns, un neteikšu, ka ļoti ticu tam visam, pat ja kāds to ir "zinātniski" pierādījis (un man šķiet, ka "zinātniski" pierādīt var gandrīz jebko, ja ļoti grib), bet tīri statisktiski būtu interesanti zināt, cik ļoti tas atbilst realitātei. Puišu gadījumā atteicīgi būtu jāstrādā pretējam gadījumam - ja rādītājs garāks par zeltnesi, tātad gejs. 

Un vispār cerams līdz rītam šo būšu jau aizmirsusi un negribēsies paslepus nopētīt visu citu rokas. :)

Ballīte un birkas.

Nedēļas nogalē biju homo ballītē nosacīti netālu esošā pilsētā. Nu tādā - klubs, kādi pāris simti cilvēku, wow. Wow tāpēc, ka iepriekš uz tādām ballītēm neesmu gājusi un bija interesanta pieredze. Gan manas pašas sajūtas tajā visā, gan visi tie tik dažādie cilvēki - stereotipiski tipiskie saldie geji rozā apakšbiksēs, brutālās meitenes ar pīrsingiem, "no ārpuses neko nepateiksi" ļauži, nenosakāma dzimuma personāži, daži straight draugi, kas atnākuši/paņemti līdzi, arī tādi, kam der jebkas, kas kustās, un citi.
Kā es tur vispār nokļuvu? Jau pieminētā blakus esošā lesbiete jautāja kādai savai paziņai, vai un kur te ir kāda homo ballīte un saņēma aicinājumu doties uz šo. Un tad aicināja vēl kādu braukt līdzi un, neiedziļinoties detaļās, gala beigās braucām trijatā - viņa, es un viena viņas draudzene, kas ir straight. Pa ceļam vilcienā vēl bija jāspēlē dzeršanas spēle, kuras mērķis, vēl bez iereibšanas, protams, bija noskaidrot dažādas seksuālās intereses un iepriekšējos piedzīvojumus. Lai būtu vieglāk visiem, īpaši jau man pašai, nostādīju sevi "doesn't matter" jeb biseksuāles lomā. Un dažreiz arī nezinu, varbūt tā tiešām arī ir. Bet pagaidām visi apmierināti.
Jau galastacijā nejauši ieguvām arī jaunu draugu - satikām vienu puisi, geju, kas bija pirmo reizi atkal devies dzīvē pēc 3 gadu atteicībām ar vājprātīgi greizsirdīgu puisi. Mazliet smieklīgs, bet ļoti jauks džeks.

Homo domu haoss

Savu daudzo lielo jautājumu vadīta, esmu pastiprināti sākusi skatīties filmas un seriālus, kas skar homoseksualitātes tēmu. Meklēju arī grāmatas (ieteikumi, kur tās elektroniski varētu dabūt/lasīt?), lasu pa kādam rakstam. Acīmredzot ir kāda zemapziņas vēlme uzsūkt no tā visa kaut ko, iespējams noderīgu. Vai varbūt vienkārši redzēt citu pieredzes un situācijas, pat ja izdomātas. Īsti nezinu, ko tur meklēju, bet vajag..

Un tieši šajā mirklī dzīve ir piespēlējusi arī nosacīti blakus esošu lesbieti un nu jau lesbiešu pāri. (Laikam jāpiemin, ka runa nav par Latviju un šobrīd tur neatrodos.) Viena no viņām jau ir ar "pieredzi", otrai tā ir first-time experience. Vecāki gan laikam nezina nevienai, bet abas nonākušas mazliet ārpus ierastās vides, no mums, jaunajiem draugiem un paziņām, to neslēpj. Es nevienam neesmu atklājusies arī šeit, bet vienreiz gandrīz paslīdēju. Un man mazliet bail, ka vienā brīdī tas notiks. Un bail tāpēc, ka neticu kam tādam kā cilvēku spējai glabāt citu noslēpumus, un, ja atklājies kaut vienam vairāk kā partnerim, tas ritenis ir aizgājis. Varbūt ātrāk, varbūt vēlāk, bet tas sasniegs arī tos, ko negribi, lai sasniedz.

Bet vēl kaut kurā mirklī, jau labi sen, esmu sākusi ticēt dažādām zīmēm. Ne pārāk slimīgi, bet dažreiz šķiet, ka nu nevar to visu nesavilkt kopā. Tur ietilpinās gan tas lesbiešu pāris, gan citi sīkumi. Un šovakar iztēlojos situāciju, kurā saku kaut ko līdzīgu kā "Mammu, tu mani mīli? Un mīlēsi arī, ja esmu lesbiete?", un tieši tajā brīdī mamma Skype atsūtīja apskāvienu. Bez iepriekšējas sarunas, vienkārši tāpat, lai apsveicinātos un pajautātu, ko darīšu nedēļas nogalē. Sajutos gandrīz kā saņemot zīmi no augšas, ka viss kārtībā, mani sapratīs un pieņems. Bet tikpat labi tas ir tikai tas, ko es gribētu ieraudzīt, tur, kur vispār nav ko ieraudzīt...

Retrospekcija. Atgriešanās.

Sen, sen, ļoti sen neesmu neko rakstījusi. Nav bijis iedvesmas, bijis daudz darba, dažas lielas lietas dzīvē mainījušās...tāpēc jau tā ir dzīve.

Retrospekciju sākšu ar pašu svarīgāko - savu mīļoto sievieti. Pirms mazliet vairāk kā gada šeit rakstīju, ka mūsu attiecības mazliet koriģē attālumi un dzīvesstili, bet esmu neprātīgi iemīlējusies. Šobrīd tie paši lielumi mūs koriģē vēl vairāk, bet es joprojām esmu iemīlējusies un mīlu. Neprātīgi. Viņa man ir, ja ne viss, tad ļoti, ļoti daudz. Ir tikai viens "bet"...viņa nolēma, ka jāpārtrauc to, kas bija, un negrib neko vairāk par vienkāršu draudzību. Iemesli tur ir dažādi, ne visus es zinu un saprotu, bet tāda bija viņas izvēle. Un man nācās klusi samierināties. Varēju, protams, reaģēt arī citādi, bet negribēju. Sāpēja ļoti, sāp joprojām. Un šobrīd mūsu attiecības ir kaut kur netveramā bezsvara stāvoklī. Esam joprojām viena otrai labākās draudzenes un tuvākie cilvēki. Un vienīgās, kas tā patiesi viena par otru zinām to, kas no citiem tiek slēpts. Bet kopā vairs neesam. Kad tiekamies, ir jauki, ir labi, ir patīkami. Un ir arī sāpīgi. Šāds bezsvara stāvoklis to visu vieglāku noteikti nepadara, nav īsti skaidrs, cik tālu ir mazāk un cik vairāk, bet šķiet, ka neviena no mums nav gatava nolaisties tā pa īstam vienā vai otrā pusē. Ne tā pa īstam būt kopā, ne galīgi saraut saites. Taustāmies. Vismaz es taustos. Un mazliet muļķīgi tomēr ceru, ka pienāks diena, kad būsim atkal kopā..

Bet taustīšanās ir novedusi arī pie dažu lielu jautājumu skaršanas un..runāšanas par to, kas esam. Par to, vai varētu būt citādas, vai varētu būt vispārpieņemtas..vai tomēr nevarētu un ko tad tālāk. Kā to patiekt vecākiem, kāpēc slēpt vai neslēpt un galu galā - kā risināt bērnu jautājumu. Tagad gan izklausās, ka ļoti daudz esam runājušas, bet patiesībā jau tikai skārušas to visu 'jautājumu uzdošanas skaļi' līmenī, pārsvarā bez atbildēm. Bet arī tas ir daudz, īpaši mums, kas ne visai māk sarunāties par "lielām" tēmām.

Un šie jautājumi neatlaidīgi tirda un urda mani atkal un atkal. Un tā kā dzīvoju viena, vēlās vakara stundās ir salīdzinoši daudz laika par to domāt un ar sevi spriedelēt. Vēl gan neesmu sapratusi, tas labi vai slikti. Un tieši tāpēc atgriezos atkal pie šī bloga. Lai sakārtotu pati savas domas, cerams sāktu virzītu sevi vienā vai citā, bet konkrētā virzienā. Lai nezināmu iemeslu dēļ to uzrakstītu visai pasaulei un cerētu, ka tas ko palīdzēs..

ģimene ārpus normām

Nejauši uzgāju pētījumu par "neredzamajām" viena dzimuma partneru ģimenēm Latvijā. Un tur nav runa tikai par homoseksuāliem pāriem, bet par dažāda veida ģimenes uzbūvēm, kas neatbilst šajā valstī vispārpieņemtajai un likumā noteiktajai ģimenes definīcijai(kas savukārt pieņemta baidoties no tādas sērgas kā homoseksuāļi). Pats pētījums kā tāds gan man nešķiet tāds ļoti pilnīgs, vērtīgs un atbilstošs vārdam "pētījums", bet nu diezgan interesanti palasīt kā cilvēki jūtas ārpus-normu dzīvēs (kādas patiesībā ir ļoti daudz - maz zinu ilgas, laimīgas, stabilas laulības un ģimenes) un pavērtēt, cik ļoti sabiedrības domāšana ir dogmatiska.

Un vēl šis pētījums raisīja pārdomas par jautājumu, ko nebrīnītos, ja kāds kādreiz pamanītos izfunktierēt un pajautāt - vai faktam, ka esmu augusi sieviešu sabiedrībā bez tēva, ir ietekme uz to, ka esmu lesbiete. Domāju, ka nē - tas nav radījis manī pārliecību, ka visi vīrieši ir cūkas, un nav iemesls, kāpēc man patīk sievietes. Taču vienu citu pārliecību gan manī tas noteikti ir radījis - nav tādu vīriešu darbu un ikdienas/ģimenes/mājas dzīvē nav noteikti nepieciešams vīrietis. Visu ir iespējams izdarīt un nokārtot arī pašai. (Un tāpat drošvien arī otrādi - par sievietēm un sieviešu darbiem.)

Un nepārprotiet, vīrietis mājās nav slikti un "tradicionālais" ģimenes modelis nav slikti. Tikai var arī citādi un sen jau daudziem ir, piespiedu kārtā vai brīvprātīgi, bet citādi. Un pilnvērtīgu un patīkamu dzīvi nosaka cilvēka personība nevis dzimums.