juste la question d'amour

Sen nav sanācis neko uzrakstīt. Dzīve rit savu steidzīgo gaitu un nav laika nepārtraukti domāt par savu mazliet slēpjamo šķautni. Par savu mīļo gan domāju nepārtrauki, īpaši tāpēc, ka nesanāk satikties un sazināties katru dienu un varbūt pat ne katru nedēļu, jo to mazliet koriģē mūsu dzīves stili un attālumi. Bet, lai arī ir pagājis vairāk kā gads, šķiet, joprojām esmu neprātīgi iemīlējusies un meklēju kaut minūti ilgus mirkļus, kuros satikties. Lai arī agrāk skeptiski smīkņāju par dažādiem citu neracionālajiem mīlestības izgājieniem, tagad esmu kļuvusi par tādu pašu nesaprātīgu būtni. Tikai nākas būt par saprātīgu nesaprātīgo būtni mūsu "specifisko" attiecību dēļ un iestāstīt sirdij neiestāstāmo - mīlēt saprātīgi. Viegli? O, nē! Jo būtībā jau tas ir kā tāda paša nosaukuma filmā - just a question of love. Sirdij tak nav svarīgs dzimums tam ko mīli. Ir svarīgi, ka mīli un viss...

Un par filmām. Noskatījos Just a Question of Love, patika un padomā vēl kādas pāris par to pašu tēmu. Man šķiet, tādas filmas vajadzētu sabiedrībai barot un barot, un obligāti. Lai domā, lai mēģina saprast, lai vismaz redz. Ir taču beidzot laiks augt!