Mani sauc Marta un man ir 21. Varbūt.

Dzīvoju vidējā latvieša vidējo dzīvi. Ar niansi - nenozīmīgu un tomēr šajā sabiedrībā tik nozīmīgu. Esmu lesbiete. (Neciešu to vārdu, īpaši latviski. Ne dēļ tā jēgas, bet dēļ uzbūves un skanējuma. Nez, varbūt dēļ saistības ar bietēm?! Bet nu lai jau paliek..) Par to zina viens cilvēks - Viņa, mana mīļotā. Mana pirmā, vienīgā un īpašā. Nezinu, kurš brīdis var tikt uzskatīts par sākuma punktu, bet jau vairāk kā gadu pavisam noteikti esam kopā. Ir daži tuvākie draugi, kas nojauš. Viņi arī drošvien būs pirmie, kas uzzinās vai arī soli pa solim, kripatu pa kripatai jau būs paši sapratuši un pieņēmuši. Bet, ja tieši un acīs skatīdamies tagad pajautātu, es nezinu, ko atbildētu. Pagaidām neesmu gatava atklāties un Viņa, šķiet, vēl mazāk. Īsti neesam par to runājušas, nav nekādu vienošanos un norunu, bet mēs zinām, ka ne tagad, ne tuvākajā laikā tas nenotiks. Un, pat, ja nav viegli nemitīgi piedomāt, kur atrodies un ko drīksti atļauties, un pat, ja konkrētās vietās un kompānijās mazliet tomēr atļaujamies, kamēr vēl esam te, valstī, kas, lai arī citādi mīļa, nav gatava mūs pieņemt tādas, kādas esam, "iznākšana no skapja" diez vai labprātīgi notiks. Un ļoti, ļoti ceru, ka nejauši tam nebūs jānotiek.

Par to visu un šo to citu arī šis blogs.