Monday 2 November 2009

absurdi vai cilvēcīgi?

manā draugu lokā ir daudz tādu cilvēku, ko šķiet pilntiesīgi var dēvēt par atvērtiem, tolerantiem, saprotošiem, mūsdienīgiem utt, t.i. cilvēki, kas redzējuši pasauli tālāk par savas sētas mietu, kas satikuši dažāda izskata un pārliecību ļaudis, kam nav nekas pret, piemēram, melnādainajiem, musulmaņiem un arī ne homoseksuāļiem...kas dažādību pieņem kā normu. Bet, kā esmu novērojusi, te ir svarīgi uzsvērt vārdu "pieņem" - jā, viņi to visu, un arī visu jauno, pieņem un nezākā, bet vai saprot, ir pavisam cits jautājums. Un it kā, protams, nevar saprast un pat ne pieņemt visu, kas pasaulē ir un notiek, ir vienkārši jāmācās ar to sadzīvot, bet tas, pie kāda secinājuma par attieksmi pret homoseksuāļiem esmu nonākusi - tas ir pieņemami globāli, vispārēji, tuvākais - paziņu līmenī, bet sāktu kļūt jocīgi un grūti pieņemami, ja parādītos tuvu draugu vai ģimenes lokā. Un domās pārlūkojot savu draugu un paziņu loku neesmu pārliecināta, ka būtu kaut daži, kas šādu informāciju par mani un manu draudzeni spētu sagremot ātri, mierīgi un nesāpīgi.

Saturday 31 October 2009

juste la question d'amour

Sen nav sanācis neko uzrakstīt. Dzīve rit savu steidzīgo gaitu un nav laika nepārtraukti domāt par savu mazliet slēpjamo šķautni. Par savu mīļo gan domāju nepārtrauki, īpaši tāpēc, ka nesanāk satikties un sazināties katru dienu un varbūt pat ne katru nedēļu, jo to mazliet koriģē mūsu dzīves stili un attālumi. Bet, lai arī ir pagājis vairāk kā gads, šķiet, joprojām esmu neprātīgi iemīlējusies un meklēju kaut minūti ilgus mirkļus, kuros satikties. Lai arī agrāk skeptiski smīkņāju par dažādiem citu neracionālajiem mīlestības izgājieniem, tagad esmu kļuvusi par tādu pašu nesaprātīgu būtni. Tikai nākas būt par saprātīgu nesaprātīgo būtni mūsu "specifisko" attiecību dēļ un iestāstīt sirdij neiestāstāmo - mīlēt saprātīgi. Viegli? O, nē! Jo būtībā jau tas ir kā tāda paša nosaukuma filmā - just a question of love. Sirdij tak nav svarīgs dzimums tam ko mīli. Ir svarīgi, ka mīli un viss...

Un par filmām. Noskatījos Just a Question of Love, patika un padomā vēl kādas pāris par to pašu tēmu. Man šķiet, tādas filmas vajadzētu sabiedrībai barot un barot, un obligāti. Lai domā, lai mēģina saprast, lai vismaz redz. Ir taču beidzot laiks augt!

Thursday 8 October 2009

tiešām bīstami

Nav mans izgudrojums, izrādās jau sen parādījies virtuālajā vidē, bet man tiešām šķiet labi uzrakstīts.
Iemesli, kāpēc nevajag atzīt viendzimuma attiecības un laulības:

1. Daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka homoseksualitāte ir pretdabiska. Īstenie latvieši vienmēr noliedz nedabiskas lietas – viņi, piemēram, atsakās no brillēm, plastmasas izstrādājumiem un gaisa kondicionieriem.

2. Viendzimuma laulību atzīšana valstiskā līmenī pārvērtīs Latvijas iedzīvotājus par gejiem un lesbietēm, jo, piemēram, saskarsme ar gariem cilvēkiem padara mūs garākus.

3. Atļauja laulāties diviem vīriešiem un divām sievietēm pavērs durvis uz citām trakām izdarībām. Iespējams, daži cilvēki vēlēsies apprecēt savus mājdzīvniekus, jo suns taču spēj atbildēt par savu rīcību tieši tāpat kā pieaudzis cilvēks, turklāt suns savu piekrišanu var apliecināt ar parakstu.


4. Laulība starp vīrieti un sievieti ir pastāvējusi sen, un šajā laikā tā it nemaz nav mainījusies. Sievietēm visā pasaulē joprojām nav nekādu tiesību, melnādainie cilvēki nedrīkst precēt baltādainos un laulību šķiršana vēl aizvien ir nelikumīga.

5. Ja tiks oficiāli atzītas viendzimuma laulības, zudīs vīrieša un sievietes laulības nozīme, tajā skaitā zudīs, piemēram, Britnijas Spīrsas un Džeisona Aleksandera 55 stundas ilgušās laulības svētums.

6. Heteroseksuālu pāru laulības pastāv tikai tāpēc, ka tajās tiek radīti bērni, tādēļ homoseksuāliem pāriem, neauglīgiem pāriem un veciem cilvēkiem nedrīkst ļaut precēties. Turklāt bērnunami Latvijā ir tukši, un pasaulē ir tik maz iedzīvotāju, ka mūsu civilizācijas eksistence ir apdraudēta.

7. Nav šaubu, ka geji un lesbietes izaudzinās bērnus ar homoseksuālu orientāciju, jo tradicionālajās ģimenēs vecāki izaudzina tikai “pareizas” orientācijas bērnus, un šī iemesla dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka geji un lesbietes jau ir izmirušas un ka viņu eksistence ir tikai mīts.

8. Ja ģimenē neeksistē sievietes un vīrieša attiecību modelis, bērni nevar izaugt normāli un dzīvē tiem nekad neveiksies. Tieši tādēļ mūsu sabiedrība ir aizliegusi audzināt bērnus vientuļajiem vecākiem.

9. Reliģija neatbalsta viendzimuma laulības. Latvijā visiem iedzīvotājiem ir obligāti jāievēro vienas reliģijas vērtības un to dažādība ir stingri aizliegta.

10. Atļauja reģistrēt viendzimuma laulības mainīs sabiedrības pamatus. Mēs nekad nespēsim pielāgoties jaunām sabiedrības normām – tāpat kā neesam spējuši pielāgoties garākam mūža ilgumam, dzīvei pilsētās un sieviešu ienākšanai darba tirgū un politikā.

11. Dabā nav novērojams, ka viena dzimuma lācis gulētu ar tāda paša dzimuma lāci, tāpēc homoseksuālisms ir pretdabīgs. Tāpat kā sekss ārpus riesta laika arī ir pretdabīgs, ko visi atzīst, jo dzīvnieki arī nenodarbojas ar seksu ārpus riesta laika.

12. Tolerance pret homoseksuālistiem mūsu sabiedrībai nodarīs tādu pašu postu, kā tolerance pret kreiļiem, kurus sabiedrība agrāk uzskatīja par zagļiem, neliešiem un visādi citādi sliktiem cilvēkiem.

Sunday 4 October 2009

Mani sauc Marta un man ir 21. Varbūt.
Dzīvoju vidējā latvieša vidējo dzīvi. Ar niansi - nenozīmīgu un tomēr šajā sabiedrībā tik nozīmīgu. Esmu lesbiete. (Neciešu to vārdu, īpaši latviski. Ne dēļ tā jēgas, bet dēļ uzbūves un skanējuma. Nez, varbūt dēļ saistības ar bietēm?! Bet nu lai jau paliek..) Par to zina viens cilvēks - Viņa, mana mīļotā. Mana pirmā, vienīgā un īpašā. Nezinu, kurš brīdis var tikt uzskatīts par sākuma punktu, bet jau vairāk kā gadu pavisam noteikti esam kopā. Ir daži tuvākie draugi, kas nojauš. Viņi arī drošvien būs pirmie, kas uzzinās vai arī soli pa solim, kripatu pa kripatai jau būs paši sapratuši un pieņēmuši. Bet, ja tieši un acīs skatīdamies tagad pajautātu, es nezinu, ko atbildētu. Pagaidām neesmu gatava atklāties un Viņa, šķiet, vēl mazāk. Īsti neesam par to runājušas, nav nekādu vienošanos un norunu, bet mēs zinām, ka ne tagad, ne tuvākajā laikā tas nenotiks. Un, pat, ja nav viegli nemitīgi piedomāt, kur atrodies un ko drīksti atļauties, un pat, ja konkrētās vietās un kompānijās mazliet tomēr atļaujamies, kamēr vēl esam te, valstī, kas, lai arī citādi mīļa, nav gatava mūs pieņemt tādas, kādas esam, "iznākšana no skapja" diez vai labprātīgi notiks. Un ļoti, ļoti ceru, ka nejauši tam nebūs jānotiek.
Par to visu un šo to citu arī šis blogs.