Par negaidītiem pavērsieniem un par komplimentiem.

Hah. pāris dienu laikā esmu pamanījusies radīt ap sevi vēl sarežģītāku situāciju par to, kas man jau bija. Kā man tas vienmēr izdodas?! Runa kā parasti par attiecībām, jā. Tā kā nav jau neviena cita, kam to pastāstīt, atkal izrunājos publiski. :)
Vairāk kā 5 mēnešus, kopš esmu prom, i necentos ar kādu iepazīties vai pievērst uzmanību. Drīzāk diezgan apzināti no tā izvairījos,bet nu ir uzradusies persona L (vai sauciet kā nu gribat), kas pēc izskata varbūt nebūtu mana topa pašā virsotnē, kas ir gadus 7 vecāka par mani, bet ar ko nenoliedzami ir labi un patīkami būt kopā. Un viņa lielās līnijās zina, ka es mīlu kādu citu, zina, ka man ir nenokārtotas, neskaidras attiecības, bet tik un tā vismaz pagaidām [drošvien cerot, ka manu attiecību atrisinājums būs finišs] grib ar mani tikties. Un es ļauju sevi satikt, lai arī neesmu par to visu diez ko pārliecināta. Sieviešu neloģika, jā.

Bet ir viena cita lieta, par ko es labprāt dzirdētu viedokli. Viņa tā viegli un dabiski šķiež komplimentus par viskaut ko. Un es tad nezinu, ko ar tiem iesākt, kur likt, kā reaģēt, un nemāku arī dot pretī. Un līdz šim es arī lieliski ar to sadzīvoju, bet nu viņai vajag, taču man tas tā tik vienkārši nesanāk. Un tāpat arī, protams, ir patīkami dzirdēt ko labu par sevi, bet ja to saka daudz, man vairs neliekas ļoti īsti un ievērības cienīgi. Tad nu domāju, tā esmu tikai es, vai tas ir vispārējais vidējais latvietis, kas nav radis dzīvot komplimentos?!

Es zinu.

Ik pa laikam, pārsvarā kādu emociju uzplūdā, te kaut ko iedrukāju un tā arī nepublicēju. Tāpat arī rakstu e-vēstules savai draudzenei un lielākoties nenosūtu. Drukājot apgremoju domu, dzēšu, rakstu un pārrakstu, lasu un pārlasu, un beigās saprotu, ka ar sevi esmu izrunājusies un nav nekādas vajadzības to publicēt vai nosūtīt. Tāds meditatīvs process laikam. Un labi ka tā - emociju vadīti vārdi reti kad nes ko labu.

Pašos šī bloga pirmssākumos, pirms vairāk kā gada, rakstīju, ka neesmu gatava atklāties un iznākt no skapja un ceru, ka nejauši tam nebūs jānotiek, un nez vai tas vispār notiks, un arī nezinu, ko atbildētu, ja kādam ienāktu prātā tieši pajautāt..

Tagad es zinu. Zinu tiktāl, ka uz tiešu jautājumu, es tieši arī atbildētu: "Jā! Jā, es esmu lesbiete!". Tiktāl esmu ar sevi izmeditējusi un nobriedusi. Pat vēl tālāk. Zinu arī, ka iznākšana ātrāk vai vēlāk, bet notiks. Ir dabiski, ka tai ir jānotiek. Un es vairs neceru, ka tam nebūs jānotiek nejauši. Patiesībā ceru tieši uz pretējo - ka tas varētu notikt nejauši. Tā būtu vieglāk. Jo pats grūtākais man šķiet tādu sarunu iesākt un kā es to izdarīšu, ja/kad vajadzēs, es pagaidām vēl nezinu. Un nav vēl arī akūtas vajadzības zināt. Ir vēl ceļš ejams līdz pilnīgai atklātībai, līdz spējai to atklāt vienmēr un visur, kur ir nepieciešamība. Ir vēl laiks domāt, vērot, apaugt ar pārliecību un nostiprināt mugurkaulu. Un pat ja šķiet, ka jau jūtos pietiekami gatava to neslēpt, nav nekādas vajadzības bezjēgā skriet uz priekšu. Esmu pietiekami tālu prom no radiem un draugiem un neredzu iemeslu, kāpēc man kas tāds būtu pēkšņi jāpaziņo. Un šeit(domājot dzīvesvietu nevis blogu) jau vairs nevienam nekas nav jāziņo, šeit visi, kas grib zināt, zina. Un tad nāks laiks, kad braukšu atpakaļ, nāks arī padoms un nāks sajūta, kad, kā, kam un ko teikt. Cerams.

Pagaidām turpināšu dzīvot un mēģināšu baudīt savu dubulto un trubulto dzīvi, ļaušu tai turpināt piespēlēt arvien jaunus homoseksuālus draugus, iešu uz homo ballītēm un pie reizes arī turpināšu vismaz virtuāli atklāt, kas notiek Latvijas homo vidē. Un, nē, es neesmu iestrēgusi homo pasaulē kā vienīgajā, kas eksistē, kā laikam pēc iepriekšējā teikuma izklausās. Tā ir tikai tā daļa, kas tieši saistās ar šo ierakstu, bet ir apkārt arī daudz kas cits un interesējos un izbaudu arī visu to. :)

Skapis atveras.

Šo ceturtdien, 10. februārī, pilnā režīmā sāks strādāt Latvijā vēl nebijušas koncepcijas mājas lapa Skapis.EU, kas paredzēts LGBT jauniešiem, viņu draugiem, ģimenēm, kā arī skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem un, protams, arī citiem interesentiem. Projektu realizē LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka”, un tajā vēl bez mājas lapas tiek organizēta arī atbalsta grupa jauniešiem.

Lai nosvinētu mājas lapas atvēršanu, Skapis.EU projekta realizētāji kopā ar bāru/ klubu "Golden" organizē pirmo jauniešu burziņu Zelta Skapis tieši šo ceturtdien, 10. februārī. Šādi burziņi turpmāk notiks katra mēneša otrajā ceturtdienā, un tajos Golden būs atvērts arī jaunākiem par 21. gadu.
Plašāka informācija ir pieejama šeit un šeit.


Skapja redkolēģija man šo pastāstīja un nevarēju nepadot tālāk, pat ja, iespējams, visi, kas te iegriežas, to jau zina. Un man tiešām prieks, ka tas notiek - gan mājaslapa, gan ballīte.
Žēl gan, ka pati, lai kā arī gribētu, nevaru tur būt, bet iesaku visiem citiem, un ballītei novēlu jautrību un izdošanos, mājaslapai - kvalitatīvu saturu un ilgdzīvošanu.