Es zinu.

Ik pa laikam, pārsvarā kādu emociju uzplūdā, te kaut ko iedrukāju un tā arī nepublicēju. Tāpat arī rakstu e-vēstules savai draudzenei un lielākoties nenosūtu. Drukājot apgremoju domu, dzēšu, rakstu un pārrakstu, lasu un pārlasu, un beigās saprotu, ka ar sevi esmu izrunājusies un nav nekādas vajadzības to publicēt vai nosūtīt. Tāds meditatīvs process laikam. Un labi ka tā - emociju vadīti vārdi reti kad nes ko labu.

Pašos šī bloga pirmssākumos, pirms vairāk kā gada, rakstīju, ka neesmu gatava atklāties un iznākt no skapja un ceru, ka nejauši tam nebūs jānotiek, un nez vai tas vispār notiks, un arī nezinu, ko atbildētu, ja kādam ienāktu prātā tieši pajautāt..

Tagad es zinu. Zinu tiktāl, ka uz tiešu jautājumu, es tieši arī atbildētu: "Jā! Jā, es esmu lesbiete!". Tiktāl esmu ar sevi izmeditējusi un nobriedusi. Pat vēl tālāk. Zinu arī, ka iznākšana ātrāk vai vēlāk, bet notiks. Ir dabiski, ka tai ir jānotiek. Un es vairs neceru, ka tam nebūs jānotiek nejauši. Patiesībā ceru tieši uz pretējo - ka tas varētu notikt nejauši. Tā būtu vieglāk. Jo pats grūtākais man šķiet tādu sarunu iesākt un kā es to izdarīšu, ja/kad vajadzēs, es pagaidām vēl nezinu. Un nav vēl arī akūtas vajadzības zināt. Ir vēl ceļš ejams līdz pilnīgai atklātībai, līdz spējai to atklāt vienmēr un visur, kur ir nepieciešamība. Ir vēl laiks domāt, vērot, apaugt ar pārliecību un nostiprināt mugurkaulu. Un pat ja šķiet, ka jau jūtos pietiekami gatava to neslēpt, nav nekādas vajadzības bezjēgā skriet uz priekšu. Esmu pietiekami tālu prom no radiem un draugiem un neredzu iemeslu, kāpēc man kas tāds būtu pēkšņi jāpaziņo. Un šeit(domājot dzīvesvietu nevis blogu) jau vairs nevienam nekas nav jāziņo, šeit visi, kas grib zināt, zina. Un tad nāks laiks, kad braukšu atpakaļ, nāks arī padoms un nāks sajūta, kad, kā, kam un ko teikt. Cerams.

Pagaidām turpināšu dzīvot un mēģināšu baudīt savu dubulto un trubulto dzīvi, ļaušu tai turpināt piespēlēt arvien jaunus homoseksuālus draugus, iešu uz homo ballītēm un pie reizes arī turpināšu vismaz virtuāli atklāt, kas notiek Latvijas homo vidē. Un, nē, es neesmu iestrēgusi homo pasaulē kā vienīgajā, kas eksistē, kā laikam pēc iepriekšējā teikuma izklausās. Tā ir tikai tā daļa, kas tieši saistās ar šo ierakstu, bet ir apkārt arī daudz kas cits un interesējos un izbaudu arī visu to. :)