Hah. pāris dienu laikā esmu pamanījusies radīt ap sevi vēl sarežģītāku situāciju par to, kas man jau bija. Kā man tas vienmēr izdodas?! Runa kā parasti par attiecībām, jā. Tā kā nav jau neviena cita, kam to pastāstīt, atkal izrunājos publiski. :)
Vairāk kā 5 mēnešus, kopš esmu prom, i necentos ar kādu iepazīties vai pievērst uzmanību. Drīzāk diezgan apzināti no tā izvairījos,bet nu ir uzradusies persona L (vai sauciet kā nu gribat), kas pēc izskata varbūt nebūtu mana topa pašā virsotnē, kas ir gadus 7 vecāka par mani, bet ar ko nenoliedzami ir labi un patīkami būt kopā. Un viņa lielās līnijās zina, ka es mīlu kādu citu, zina, ka man ir nenokārtotas, neskaidras attiecības, bet tik un tā vismaz pagaidām [drošvien cerot, ka manu attiecību atrisinājums būs finišs] grib ar mani tikties. Un es ļauju sevi satikt, lai arī neesmu par to visu diez ko pārliecināta. Sieviešu neloģika, jā.
Bet ir viena cita lieta, par ko es labprāt dzirdētu viedokli. Viņa tā viegli un dabiski šķiež komplimentus par viskaut ko. Un es tad nezinu, ko ar tiem iesākt, kur likt, kā reaģēt, un nemāku arī dot pretī. Un līdz šim es arī lieliski ar to sadzīvoju, bet nu viņai vajag, taču man tas tā tik vienkārši nesanāk. Un tāpat arī, protams, ir patīkami dzirdēt ko labu par sevi, bet ja to saka daudz, man vairs neliekas ļoti īsti un ievērības cienīgi. Tad nu domāju, tā esmu tikai es, vai tas ir vispārējais vidējais latvietis, kas nav radis dzīvot komplimentos?!
Te der atcerēties heteroseksuāļu piemēru. Meitenes bieži saka, ka tīkamāk ir salaist ar itāli, kurš vismaz pacenšas izteikt kādu komplimentu, nevis ar latvieti, kurš gultā dara topašu, ko itālis, bet pēc un pirms tā spējīgs tikai atraugāties. :)
ReplyDeletelasot tiešām nāca prātā doma par latviešiem, kas (neviens no dzimumiem) nav īpaši raduši ne izteikt, ne saņemt komplimentus.
ReplyDeletedienvidnieki ir savādāki, un jo karstāk jo trakāk, Āfrikā man tikko iepazītas meitenes matus glāstīja ;D ziemeļniekam sajūta pat šaušalīga sākumā, bet kādam citam parasta ikdiena
mēs nemākam komplimentus ne dot, ne ņemt...
ReplyDeleted i e m ž ē l...
Jā, jā, tas ir tāds latvieša sindroms! Dažreiz pilnīgi gribās sev uz plaukstas uzrakstīt atgādinājumu izteikt komplimentus apkārt esošajiem cilvēkiem.
ReplyDeleteBet uzcept komplimentu nemaz nav tik grūti, vajag tikai patrennēties. Apsoli sev, ka pateiksi L komplimentu, piemēram, vismaz katru otro reizi, kad viņu satiksi. Un tad, kad tā reize pienāk, noskati viņu ar vērīgu aci, atrodi kaut ko jaunu, kaut ko kas ir savādāk, vai kaut ko kas piesaista uzmanību un izsaki par to komplimentu.
Un tomēr - visu vajag darīt ar mēru... Arī pārcukurots sīrups vairs nav tik garšīgs, kā vienkārši salds... Ceru, ka doma skaidra...
ReplyDeleteVai viņai vajag domāts, kā "viņa vēlas, lai piespēlēju"?... Bet galu galā, atbilde uz jautājumu nav svarīga, komplimenti patiesībā nāk no sirds, ar flirtu un saspēli. Ir mednieks un ir medījums, tā man patī domāt par attiecībām un par cilvēkiem, it īpaši kad notiek medījuma tvarstīšana un nevajag iedomāties asiņainas ainas, bet pašu principu. Es sniedzu komplimentus savai Mīļotajai, kas arī "tā nav radusi", "mulstu" un tā tālāk, bet tas jau man neliedz ik pa laikam izmest kaut ko, kas varbūt pat skan mazliet klišejiski, teiksim, pastaigāties nakts pievakarē un pateikt "skaties... tur augšā, tās es Tev izkaisīju", ir reizes, kad, vēlos, lai viņa jūt, ka es viņu novērtēju un man šķiet, ka vislabākais veids, kā otram to parādīt ir izteikt kaut ko patīkamu, ieskatīties acīs un klusi, ar balsi, kas paslēpusies rīklē noteikt "Tu esi skaista" un tā. Patiesībā, pēc pusgada viņa saka, ka manis sniegtie komplimenti ir palīdzējuši viņai par sevi domāt daudz labāk. Jā, man patīk tās retās reizes, kad man atspēlē atpakaļ, pasit to bumbiņu, tas ir interesanti, no šādām sarunām rodas prieki, roku apvīšana ap gurniem un pievielkšana tuvāk, tā ir saspēle starp diviem, kad otrs panāk pretī un man ir veicies, ka man ir brīnešķīga meitene. Kaut vai skatīties filmu par zirnekļiem, kur viņa aiztaisa acis pie skatiem un klusi noteikt "dēm! es gribētu, lai mums ir zirneklīši...būtu forši, ja viņi dzīvotu starp palagiem, nu papaijāt jauko tarantulīti, nolikt Tev uz vēderiņa..." un viņa atspēlē ar klusu "zini...paņemsim sliekas! pilnīgi nopietni! akvāriju un sliekas! bet tos zirnekļus liec mierā, pašai taču riebj!"... Jā.
ReplyDeleteTā kā, patrennējies, ja vien Tu to vēlies, kā saka, viņai piespēlēt. Man pietiek pat ar mulsumu, klusumu un klusu "ak, Tu!"
Nezinu, vai būtu īsti stilā teikt "ar īsto personu Tu tā šķiestu komplimentus, ka vai zini - zili lini!", jo nedomāju, ka tā būs, tas vairāk ir atvēršanās process, ne tikai sev, bet apkārtējiem un jāpiebilst, ne tikai viņai :)!