Par skapjiem, mammām un pēcgrūdieniem.

Šis ieraksts ir pa daļai vienkārši manas kārtējās publiskās pārdomas par skapjiem, pa daļai reakcija uz Nakts komentāru pie iepriekšējā ieraksta, pa daļai piekrišana Windauboy ieraksta galvenajai domai un pievienošanās aicinājumam nākt ārā no skapjiem.

Atzīšanās

Bija mierīga svētdienas diena. Nolēmu, ka ir īstā diena un ilgāk gaidīt vairs nevar. Ir jāpasaka. Lai būtu kā būdams, ir jāsaņemās un jāpasaka. Lai nav jāslēpj, lai nav jāmelo, lai tas urķis iekšā beidzot apstājas.
Aizbraucu ciemos uz tēju un pēc svaigi atvestajiem lauku tomātiem. Apdarīju, kas darāms, vēl kādu stundu paklīdu pa māju kā nepieņemta, galvā atkārtotadam savus pirmos sakāmos teikumus kādus pāris simtus reižu, un tad beidzot saņēmos. "Mammu?! ........."

Jā, es beidzot to izdarīju. Es beidzot pateicu mammai.
Ballīti neuzrīkoja, priecīga nebija. Pārsteigta arī nē. Turpmākās stundas laikā bija augšas un lejas, neizrunātu domu padibenes un neskaidras nākotnes vīzijas. Bija jocīgi. Uzreiz tā cerētā atvieglojuma sajūta ne tuvu nenāca. Mājās braucot pat elpot bija grūti. Visa kopā vienkārši bija mazliet par daudz.



Bet kopumā ņemot gāja labi. Visi dzīvi. Viss kārtībā. Un līdz ar aiznākamo rītu atnāca arī atvieglojuma sajūta. Tāpat arī atkārtota pārliecība, ka tas bija vienīgais pareizais solis.

Tagad atliek tikai ļaut laikam plūst un sakārtot visu pa plauktiņiem. Ļaut viņai pa īstam aprast ar šo domu un nonākt līdz nākamajiem pakāpieniem. Un ļauties pašai saviem nākamajiem pakāpieniem.