Monday, 17 October 2011

Par skapjiem, mammām un pēcgrūdieniem.

Šis ieraksts ir pa daļai vienkārši manas kārtējās publiskās pārdomas par skapjiem, pa daļai reakcija uz Nakts komentāru pie iepriekšējā ieraksta, pa daļai piekrišana Windauboy ieraksta galvenajai domai un pievienošanās aicinājumam nākt ārā no skapjiem.

Filmām, protams, ir pamats un notiek arī tā, ka vecāki savu "nepareizo" bērnu vairs negrib atzīt par savu. Bet es neticu, ka ir daudz tādu vecāku, kas novērstos no saviem bērniem pavisam un uz visiem laikiem tikai šī iemesla dēļ. 
Gatavojot pati sevi šim iznākšanas solim, vācu ap sevi dažādus stāstus un pieredzes, lai zinātu, ko gaidīt, un mēģinātu uzminēt, kāds varētu izvērsties mans stāsts. Sapratu, ka cilvēki tomēr ir cilvēki, un stāsti, lai arī dažādi, ir tomēr tik līdzīgi. Izstāstot, reakcijas var būt visai asas, var būt skaļi vārdi, var būt asaras, var būt klusa novēršanās vai izlikšanās, ka nekas nav noticis. Bet kad vārds ir izskanējis (vienalga vai mutiski, vai rakstiski), tas kaut kur paliek. Tas nosēžas vecāku prātos un vēl kādu laiku visdrīzāk izraisīs pēcgrūdienus ar sarunām, papildjautājumiem, pārliecības meklējumiem, vaininiekiem, zinātniskajām informācijām, gaudām pēc mazbērniem, pārmetumiem un pašpārmetumiem vai ko nu kuram, taču vēl pēc laika tur "ieaugs" kā dabiska sastāvdaļa. Tas pēcgrūdienu posms var būt īsāks vai garāks un pavisam bez tā reti kurš iztiek, bet ļoti lielākajā vairumā gadījumu tas tomēr beidzas labvēlīgi un saprātīgi, ja ne ar pilnīgu šīs domas pieņemšanu un iemīlēšanu, tad vismaz ar samierināšanos. Vecāki taču tomēr nav nekādi monstri. 
Un nezinu vai var teikt, ka vecāku un bērnu attiecības paliek tās pašas, es teiktu, ka tās mainās tikpat, cik tās var mainīties pēc daudz un dažādiem citiem notikumiem un satricinājumiem mūsu dzīvēs. Ne vieniem vien vecākiem nav viegli pieņemt arī daudzus citus bērnu lēmumus, vai tas būtu par karjeru, dzīvesveidu, pārvākšanos, izskatu vai jebko citu. Tāpēc jau neslēpsi, ka esi nogriezis matus, pievērsies austrumu medicīnai vai pametis labi apmaksāto darbu sirdslietas vārdā. Viņiem vienkārši ar to jāsamierinās. 

Lai ir vieglāk to visu pateikt, iespējams, ir vērts dot arī pirmsgrūdienus - pa kādam mājienam, kas jau varbūt iesēs nojautu sēklu. Ja ir atbilstoša situācija, varbūt var iepazīstināt vecākus ar savu partneri vispirms kā vienkārši ar draugu/draudzeni, lai vispirms paskatās uz viņu kā cilvēku un personību nevis "geju bērna geju partneri". Es izdarīju tieši tā, gan absolūti ne kā plānotu soli, tā vienkārši sanāca, bet tagad priecājos, ka sanāca. Un arī citas nojautu sēklas, šķiet, biju sasējusi jau iepriekš, vienkārši būdama es pati. Nu nav tās mammas stulbas, redz viņas un jūt.

Un, jā, vēl jau ir arī pašam jānonāk pie gatavības un sajūtas, ka jāizstāsta. Jāiznāk no skapja pašam sev, emocionāli (un dažreiz, iespējams, arī finansiāli) jānostājas uz kājām un tā gatavība arī būs klāt. Lai arī vienmēr, kopš sāku sevi pieņemt tādu, kāda esmu, zināju, ka mūžam palikt skapī nav opcija, vēl apmēram pirms gada es nebiju gatava būt tur, kur esmu tagad, un tāda mākslīga izgrūšanās no skapja, iespējams, būtu bijusi smaga. Nebija ne pārliecības, ne vajadzības kaut ko stāstīt. Pienāca īstais laiks, blakus nostājās īstais cilvēks un es beidzot eju to ceļu, pa kuru, manuprāt, būtu jāiet visiem mums - ārā no skapja! 
Un man prieks, ka jūtu Latvijas LGBT vidē šūmēšanos un arvien lielāku atklātību, man prieks, ka ir arvien vairāk blogu, blodziņu un citu personīgo stāstu (piemēram, Skapja portālā), jo tie ļoti palīdz sagatavoties un saprast, ka ne tuvu neesi viens. Nu vismaz man palīdzēja un palīdz joprojām. :)

1 comment:

  1. Paldies Tev!
    Es, protams, savā blogā biju pārāk skarbs un tiešs, lietojot arī ne tos smukākos vārdus, bet labi, ka ir kāds, kas ko līdzīgu uzraksta mierīgākā tonī!
    Es tiešām ceru, ka pavisam drīz vairums vērtēs cilvēkus pēc tā, kas viņi ir, pēc tā, ko viņi dod sabiedrībai nevis pēc seksuālās orientācijas. Vecāki, darba kolēģi un sabiedrība kopumā! Paldies par ierakstu!

    ReplyDelete