Ballīte un birkas.

Nedēļas nogalē biju homo ballītē nosacīti netālu esošā pilsētā. Nu tādā - klubs, kādi pāris simti cilvēku, wow. Wow tāpēc, ka iepriekš uz tādām ballītēm neesmu gājusi un bija interesanta pieredze. Gan manas pašas sajūtas tajā visā, gan visi tie tik dažādie cilvēki - stereotipiski tipiskie saldie geji rozā apakšbiksēs, brutālās meitenes ar pīrsingiem, "no ārpuses neko nepateiksi" ļauži, nenosakāma dzimuma personāži, daži straight draugi, kas atnākuši/paņemti līdzi, arī tādi, kam der jebkas, kas kustās, un citi.
Kā es tur vispār nokļuvu? Jau pieminētā blakus esošā lesbiete jautāja kādai savai paziņai, vai un kur te ir kāda homo ballīte un saņēma aicinājumu doties uz šo. Un tad aicināja vēl kādu braukt līdzi un, neiedziļinoties detaļās, gala beigās braucām trijatā - viņa, es un viena viņas draudzene, kas ir straight. Pa ceļam vilcienā vēl bija jāspēlē dzeršanas spēle, kuras mērķis, vēl bez iereibšanas, protams, bija noskaidrot dažādas seksuālās intereses un iepriekšējos piedzīvojumus. Lai būtu vieglāk visiem, īpaši jau man pašai, nostādīju sevi "doesn't matter" jeb biseksuāles lomā. Un dažreiz arī nezinu, varbūt tā tiešām arī ir. Bet pagaidām visi apmierināti.
Jau galastacijā nejauši ieguvām arī jaunu draugu - satikām vienu puisi, geju, kas bija pirmo reizi atkal devies dzīvē pēc 3 gadu atteicībām ar vājprātīgi greizsirdīgu puisi. Mazliet smieklīgs, bet ļoti jauks džeks.


Tālāk daži novērojumi un stāsti iz ballītes. Tā kā Latvijā un arī nekur citur uz tādām ballītēm neesmu bijusi, mani novērojumi var gadīties arī naivi, un varbūt tā notiek visur, bet nevaru jau skatīties no skatu punkta, kuru neesmu piedzīvojusi. Tad nu ja kādam ir ko teikt, labprāt dzirdētu - Latvijā un/vai citur arī tā notiek?
Viens no novērojumiem - gandrīz visi puiši ierodoties sabučojās ar iekšā laidēju, naudas ieksētāju un tamlīdzīgi. Arī iepriekš savstarpēji nepazīstami - tikai sabučojas un iet tālāk. Un tā iniciatīva pārsvarā nāca no tiem darbiniekiem nevis apmeklētājiem. Kāpēc man tas šķita ievērības cienīgi? No vienas puses - šeit ir normāli sasveicinoties sabučoties, vairāk gan ar kaut mazliet pazīstamiem cilvēkiem, bet tik un tā. Taču šajā gadījumā viņi ar meitenēm nebučojās, tātad nav runa par "vispārējo pieklājības normu". Pie tam ne viens vien no apmeklētājiem uz mirkli šķita diezgan pārsteigts par šo iekšālaidēja iniciatīvu, bet visi ko redzēju, sabučojās. Tad nu visdrīzāk tas bija savdabīgs "'čekings" - nobučos vai ne..vai arī iekšālaidēju prieciņš visu nakti strādājot..?!

Otrs stāsts ir par mūsu hetero draudzeni, kas bija ballītē. Vispār satikām vairākus šādus 'līdzpaņemtos draugus' - laikam nekas neparasts. Bet mūsu draudzene, kas pāris reizes braucot izmeta kā gan tas būs un ko viņa tur darīs, ja visi geji. Bet viņa ir tiešām apbrīnojama - dabūja sev pat divus džekus vienā vakarā GEJU ballītē. Viens no tiem bija tāds pats līdzpaņemtais draugs, kurš skaidri deklarēja, ka puši viņam nepatīk. Otrs savukārt diezgan tipisks gejs, kurā viņa tagad esot iemīlējusies. Pilnīgs trakums. Un šis noved pie trešā stāsta/novērojuma.

Tas ka mūsu draudzenei varētu iepatikties puisis gejs nebūtu nekas neiespējams. Bet tur tas viss notika tā ļoti abpusēji un izraisīja apkārtējo izbrīnu, jo viņš taču ir gejs. Un ja jau viņš šitā dara, tad taču varbūt nav gejs, bet biseksuālis. Vienu brīdi pat sākās tāda kā neliela pārmetumu vētra un tas savukārt izbrīnīja mani - ne jau kāds to džeku ir piespiedis un ja viņam tas viss patīk, kāda citiem daļa. Viņš ir viņš pats, pat ja varbūt neuzvedas pavisam kā ierasti. Kāpēc ir jāpiekarina birka un vēl jāšausminās, ja birka pēkšņi vairs precīzi neatbilst? Nav taču cenu zīme veikalā, kur jābūt skaidram, cik tev pie kases būs nauda jāatdod.. Tajā brīdī un pēc tam atkal un atkal par to runājot, jo kādam tas šķita interesanti, sapratu, cik ļoti tā birku karināšana man šķiet absurda un kaitinoša...
Jā, cilvēkiem vajag kaut kādu piederību un, esot mazliet citādākam kā vairums, vēl vairāk vajag. Un sevis apzināšanās jau ir tāda birku piekāršana, un mums ikvienam kādā brīdī ir ļoti svarīgi sevi apzināties un nosaukt, iegrupēt un piekārt birku.  Tas savā ziņā ir tas, ko cenšos ar sevi izdarīt un, iespējams, tam būs vēl un atkal jāiet cauri, bet...varbūt tam atbilde ir beigt par to domāt un vienkārši dzīvot kā tieši šajā un tajā momentā gribas? Jo gala beigās es tomēr gribētu, lai mana vienīgā birka esmu es pati. Un lai man nav jānolemj, kurai kastītei piederu, un kas notiek, ja ik pa laikam sagribas iekāpt otrā kastītē..vai arī tā skaitās bērnišķīga neizlēmība un "visu mūžu nezināt ko gribi"? Bet vai tad tas nav tas, ko mēs ikviens gribētu - būt par pašam savu birku?!

Par ballīti kopumā..neesmu biežu ballīšu fane, bet pēc kāda laika labprāt aizbrauktu vēl kādreiz. Padejot un cilvēku atšķirības pabaudīt. :)

P.s. - pirmo reizi arī redzēju, ka ballītē VISI pa stūriem briestošie kautiņi bija meiteņu starpā. Un tādi bija ne viens vien.