Retrospekcija. Atgriešanās.

Sen, sen, ļoti sen neesmu neko rakstījusi. Nav bijis iedvesmas, bijis daudz darba, dažas lielas lietas dzīvē mainījušās...tāpēc jau tā ir dzīve.

Retrospekciju sākšu ar pašu svarīgāko - savu mīļoto sievieti. Pirms mazliet vairāk kā gada šeit rakstīju, ka mūsu attiecības mazliet koriģē attālumi un dzīvesstili, bet esmu neprātīgi iemīlējusies. Šobrīd tie paši lielumi mūs koriģē vēl vairāk, bet es joprojām esmu iemīlējusies un mīlu. Neprātīgi. Viņa man ir, ja ne viss, tad ļoti, ļoti daudz. Ir tikai viens "bet"...viņa nolēma, ka jāpārtrauc to, kas bija, un negrib neko vairāk par vienkāršu draudzību. Iemesli tur ir dažādi, ne visus es zinu un saprotu, bet tāda bija viņas izvēle. Un man nācās klusi samierināties. Varēju, protams, reaģēt arī citādi, bet negribēju. Sāpēja ļoti, sāp joprojām. Un šobrīd mūsu attiecības ir kaut kur netveramā bezsvara stāvoklī. Esam joprojām viena otrai labākās draudzenes un tuvākie cilvēki. Un vienīgās, kas tā patiesi viena par otru zinām to, kas no citiem tiek slēpts. Bet kopā vairs neesam. Kad tiekamies, ir jauki, ir labi, ir patīkami. Un ir arī sāpīgi. Šāds bezsvara stāvoklis to visu vieglāku noteikti nepadara, nav īsti skaidrs, cik tālu ir mazāk un cik vairāk, bet šķiet, ka neviena no mums nav gatava nolaisties tā pa īstam vienā vai otrā pusē. Ne tā pa īstam būt kopā, ne galīgi saraut saites. Taustāmies. Vismaz es taustos. Un mazliet muļķīgi tomēr ceru, ka pienāks diena, kad būsim atkal kopā..

Bet taustīšanās ir novedusi arī pie dažu lielu jautājumu skaršanas un..runāšanas par to, kas esam. Par to, vai varētu būt citādas, vai varētu būt vispārpieņemtas..vai tomēr nevarētu un ko tad tālāk. Kā to patiekt vecākiem, kāpēc slēpt vai neslēpt un galu galā - kā risināt bērnu jautājumu. Tagad gan izklausās, ka ļoti daudz esam runājušas, bet patiesībā jau tikai skārušas to visu 'jautājumu uzdošanas skaļi' līmenī, pārsvarā bez atbildēm. Bet arī tas ir daudz, īpaši mums, kas ne visai māk sarunāties par "lielām" tēmām.

Un šie jautājumi neatlaidīgi tirda un urda mani atkal un atkal. Un tā kā dzīvoju viena, vēlās vakara stundās ir salīdzinoši daudz laika par to domāt un ar sevi spriedelēt. Vēl gan neesmu sapratusi, tas labi vai slikti. Un tieši tāpēc atgriezos atkal pie šī bloga. Lai sakārtotu pati savas domas, cerams sāktu virzītu sevi vienā vai citā, bet konkrētā virzienā. Lai nezināmu iemeslu dēļ to uzrakstītu visai pasaulei un cerētu, ka tas ko palīdzēs..