Homo domu haoss

Savu daudzo lielo jautājumu vadīta, esmu pastiprināti sākusi skatīties filmas un seriālus, kas skar homoseksualitātes tēmu. Meklēju arī grāmatas (ieteikumi, kur tās elektroniski varētu dabūt/lasīt?), lasu pa kādam rakstam. Acīmredzot ir kāda zemapziņas vēlme uzsūkt no tā visa kaut ko, iespējams noderīgu. Vai varbūt vienkārši redzēt citu pieredzes un situācijas, pat ja izdomātas. Īsti nezinu, ko tur meklēju, bet vajag..

Un tieši šajā mirklī dzīve ir piespēlējusi arī nosacīti blakus esošu lesbieti un nu jau lesbiešu pāri. (Laikam jāpiemin, ka runa nav par Latviju un šobrīd tur neatrodos.) Viena no viņām jau ir ar "pieredzi", otrai tā ir first-time experience. Vecāki gan laikam nezina nevienai, bet abas nonākušas mazliet ārpus ierastās vides, no mums, jaunajiem draugiem un paziņām, to neslēpj. Es nevienam neesmu atklājusies arī šeit, bet vienreiz gandrīz paslīdēju. Un man mazliet bail, ka vienā brīdī tas notiks. Un bail tāpēc, ka neticu kam tādam kā cilvēku spējai glabāt citu noslēpumus, un, ja atklājies kaut vienam vairāk kā partnerim, tas ritenis ir aizgājis. Varbūt ātrāk, varbūt vēlāk, bet tas sasniegs arī tos, ko negribi, lai sasniedz.

Bet vēl kaut kurā mirklī, jau labi sen, esmu sākusi ticēt dažādām zīmēm. Ne pārāk slimīgi, bet dažreiz šķiet, ka nu nevar to visu nesavilkt kopā. Tur ietilpinās gan tas lesbiešu pāris, gan citi sīkumi. Un šovakar iztēlojos situāciju, kurā saku kaut ko līdzīgu kā "Mammu, tu mani mīli? Un mīlēsi arī, ja esmu lesbiete?", un tieši tajā brīdī mamma Skype atsūtīja apskāvienu. Bez iepriekšējas sarunas, vienkārši tāpat, lai apsveicinātos un pajautātu, ko darīšu nedēļas nogalē. Sajutos gandrīz kā saņemot zīmi no augšas, ka viss kārtībā, mani sapratīs un pieņems. Bet tikpat labi tas ir tikai tas, ko es gribētu ieraudzīt, tur, kur vispār nav ko ieraudzīt...