ģimene ārpus normām

Nejauši uzgāju pētījumu par "neredzamajām" viena dzimuma partneru ģimenēm Latvijā. Un tur nav runa tikai par homoseksuāliem pāriem, bet par dažāda veida ģimenes uzbūvēm, kas neatbilst šajā valstī vispārpieņemtajai un likumā noteiktajai ģimenes definīcijai(kas savukārt pieņemta baidoties no tādas sērgas kā homoseksuāļi). Pats pētījums kā tāds gan man nešķiet tāds ļoti pilnīgs, vērtīgs un atbilstošs vārdam "pētījums", bet nu diezgan interesanti palasīt kā cilvēki jūtas ārpus-normu dzīvēs (kādas patiesībā ir ļoti daudz - maz zinu ilgas, laimīgas, stabilas laulības un ģimenes) un pavērtēt, cik ļoti sabiedrības domāšana ir dogmatiska.

Un vēl šis pētījums raisīja pārdomas par jautājumu, ko nebrīnītos, ja kāds kādreiz pamanītos izfunktierēt un pajautāt - vai faktam, ka esmu augusi sieviešu sabiedrībā bez tēva, ir ietekme uz to, ka esmu lesbiete. Domāju, ka nē - tas nav radījis manī pārliecību, ka visi vīrieši ir cūkas, un nav iemesls, kāpēc man patīk sievietes. Taču vienu citu pārliecību gan manī tas noteikti ir radījis - nav tādu vīriešu darbu un ikdienas/ģimenes/mājas dzīvē nav noteikti nepieciešams vīrietis. Visu ir iespējams izdarīt un nokārtot arī pašai. (Un tāpat drošvien arī otrādi - par sievietēm un sieviešu darbiem.)

Un nepārprotiet, vīrietis mājās nav slikti un "tradicionālais" ģimenes modelis nav slikti. Tikai var arī citādi un sen jau daudziem ir, piespiedu kārtā vai brīvprātīgi, bet citādi. Un pilnvērtīgu un patīkamu dzīvi nosaka cilvēka personība nevis dzimums.