stand-by love

Katrām long-distance attiecībām, kas izdzīvo, pa mazam ordenītim! Nopietni. Ar manējām gan vēl viss kārtībā, bet dažreiz iet tik grūti, tik grūti... Var jau būt, ka citiem iet vieglāk, bet no manas pieredzes - tas ir grūti, tas ir nogurdinoši un pie tā nepierod. Jo ilgāk tas velkas, jo grūtāk paliek. Un arvien vairāk apnīk tā čakarēšanās, braukāšana un abnormālais dzīves ritms. Dzīvo, dzīvo, ilgojies, tad satiecies uz nedēļas nogali vai, tavu laimi, uz nedēļu vai pat divām, uz to laiku uzliekot dzīvi maksimāli uz stand-by, jo gribas jau to katru mirkli izbaudīt, kamēr var. Un tad atkal centies atgriezties ikdienā un visu paspēt un izdzīvot. Un ne jau vienmēr tas stand-by izdodas, jo dzīve jau negaida, darbi dzen darbus un cilvēki dzimst, un cilvēki mirst...un tad ir tāds rūgtumiņš vienā un otrā pakrūtē, kaut zini, ka tāda vienkārši ir dzīve.

Un, ak vai, ak vai, šitādas netradicionālas attiecības tak nevar visur arī paņemt līdzi. Ja viņi kaut zinātu, būtu štrunts, ko domā, bet, ja tas vēl ietver arī izskaidrošanos, tad parasti tam nav īstais brīdis. Un pat ja pieņem, ka nekad nav īstais brīdis, un ir vienkārši jāņem un jāstāsta vai jārāda, tad vēl man ir mazliet žēl savas mammas. Nu es te par radiem, ne draugiem vai svešiem runāju. Atklājoties radiem, ne jau pār mani nāktu tās reakcijas, vai precīzāk, man pa lielam vienalga un visdrīzāk man neviens sejā tāpat neko neteiktu. Bet aiz muguriņas papļāpāt, to gan, ai, kā patīk. Un kādu slikti slēptu komentāru izteikt arī varētu kādreiz sagribēties . Un tas viss nāktu pār mammu. Pie tam viņai tas sāpētu vairāk kā man. Un nevienu papildus beigtu nervu šūnu viņa manis dēļ nav pelnījusi. Eh. Nez te ir veids kā pabarot vilku un atstāt kazu dzīvu? Šķiet, jau ka ne. Bet...dzīvosim, redzēsim.

Un vēl par distanci... ir grūti, ja, kā es, labāk proti mīlēt darbos, ne vārdos. Bet tad, kad jāmīl caur skaipu, jārok arī pēc vārdiem. Roku. Un nē, es negaužos, dažreiz tikai vajag vācelīti patukšot. Ir skaisti, kad mīl un ir, ko mīlēt.