too deep. or back to teenage.

jau labu brīdi mēģinu saprast, kāpēc man dzīvē ir dots šis ļoti pretrunīgais laiks un kas man no tā visa būtu jāmācās.

laiks, kurā ne tikai dzīvoju viena, bet arī prom no draugiem, dažbrīd krītot izmisumā no sajūtas, ka draugu vairs nav vispār, un jauni arī īsti nerodas.
laiks, kurā man ir iespēja būt sev un darīt, ko vēlos. arī tad, kad nezinu, ko vēlos, un arī tad, kad negribu neko vēlēties.
laiks, kurā nemitīgi ilgoties pēc cilvēka, ko mīlu, sev blakus un nevarēt nokļūt tuvāk biežāk kā reizi pāris mēnešos.
laiks, kurā sāpēt, sāpēt un tā arī nevarēt izsāpēt to, kas sāp.
laiks, kurā no rītiem bieži nav motivācijas kāpt no gultas. un kurā nereti var arī atļauties no tās gultas neizkāpt.

laiks, kas nez kāpēc spiež mēģināt saprast tagadni, meklēt ceļu un atrast nākotni.

laiks, kurā izjūtas brauc vienā vai otrā grāvī un nekādi nerod līdzsvaru.
laiks, kurā man ir laiks.
                          laiks sagremot apziņu, ka ja es te tagad ņemtu un atdotu galus, paietu kādas pāris nedēļas, kamēr kāds to pamanītu.
                          laiks domāt un urķēties sevī līdz nelabumam.

                          laiks saprast, ka neesmu tāda kāda agrāk un vairs nezinu kāda esmu...

atbildi es drošvien sapratīšu vēlāk, kad šis laiks būs pagājis. bet jādzīvo ta ir šodien. a ko ar to visu iesākt, īsti nav skaidrības. un kam pajautāt arī nav. un neviens jau arī īsti palīdzēt nevar.
jūtos mazliet muļķīgi, jo, atbilstoši Latvijas sabiedrībā un arī manī iepotētajam "tev ātri jākļūst patstāvīgam", kaut kā šķiet, ka šādi sevis, dzīves un nākotnes meklējumi piederētos kādiem gadiem 13 vai 16, bet tie man jau labi sen kā nav...bet nu neko, nekas cits jau neatliek kā dzīvot kā ir un rakties tālāk, pat ja jūties kā iedzīvojies pusaudžu problēmās.

un tad vēl...pirms pāris dienām sēdēju klubā, lesbiešu ballītē, cīnījos ar galvassāpēm un gaidīju, kad beidzot pienāks mirklis iet uz pirmo vilcienu un braukt mājās. nožēlojami, es zinu, un vēl jo vairāk tāpēc, ka ballīte bija visnotaļ laba un nebūt ne lēta.(liriska atkāpe - es laikam pēdējā  laikā esmu mazliet uzkurinājusies par to, cik daudz mēs patiesībā maksājam un pārmaksājam par gandrīz visu. bet tas lai nu paliek.) bet kā nu bija, tā bija. 

sēdēju un domāju par savām attiecībām, kuras ir un kuru nav vienlaicīgi. nenosakāms stāvoklis, kurā man ir skaidrs, ko vēlos, bet viņai nav. stāvoklis, kas pat ir mazliet pakustējies, bet tik un tā īsti nekur neved, bet ko arī pārtraukt negribas.

sēdēju un domāju par situāciju, kurā ar savām nenosakāmajām attiecībām un būšanu prom es varētu bez problēmām izmēģināt kādu viena vakara sakaru, ālēties un izklaidēties. bet negribas. par tādām domām vien jau jūtos kā krāpjot cilvēku, ko mīlu, pat tad, ja pēc šī gaisā karāšanās perioda iznākums būs attiecību galēja izbeigšana (ceru, ka ne, bet tāda iespēja, loģiski, pastāv).

sēdēju un vēroju cilvēkus apkārt. tik daudz sieviešu, kā nez vai vienuviet esmu redzējusi. bet nevarētu teikt, ka vairāk par kādām divām bija tādas, kurām es kaut gribētu pieiet klāt un mēģināt ko uzsākt. nu labi, tur varbūt arī tās galvassāpes vainīgas, bet lielais vairums tiešām man nešķita uzrunājošs. 

sēdēju un domāju, kāpēc es vispār izveidoju šo blogu un vai nevajadzētu tomēr klapēt to bodīti ciet. pārstāt par to visu domāt, interesēties un, loģiski, arī rakstīt. un ja mani patiesībā lielais vairums to lesbiešu neuzrunā, varbūt tiešām tās visas ir ieilguša tīņu vecuma iedomas un man reiz būs vīrs, bērni, māja un suns...jā, nu ilgāk padomājot jau saproti, ka iedomas tas viss gluži nav, un lai arī joprojām ceru, ka man būs bērni, māja un suns, vīru diez vai šajā bildē ietilpināšu. 

bet par bloga (ne)aizklapēšanu joprojām neesmu pārliecināta, tāda gaudu bedre jau vien sanāk..bet vēl padomāšu. varbūt, ka uzradīsies, ko teikt, arī bez gauduļošanas.