Jā, un tieši tāpēc ir vērts nesēdēt skapī. Ja cieni savus draugus un ģimeni, tad kāpēc viņus vērtēt tik zemu, lai melotu?! Es gan neesmu super tālu tikusi pati ar savējiem Latvijā, bet tas vairāk tāpēc, ka neesmu tur uz vietas un mākslīgi nākt klajā ar paziņojumiem jau arī nav īsti jēgas. Bet nav aiz kalniem brīdis, kad man būs vismaz uz kādu laiku jāatgriežas. Un lai gan draudzenes teksts pēc manas atklāšanās "Viss ok, kas tu domā es mucā esmu augusi?!" tikai pārliecināja, ka eju pareizajā virzienā - ārā no skapja, ir arī mazliet bail, jo būt atklātai un pārliecinātai Beļģijā un Latvijā tomēr ir mazliet citādi...
...bet es ceru, ka man izdosies to iznest un panest. Un es ceru, ka mums visiem izdosies, jo vērojot, kas un kā ap LGBT jautājumiem notiek Latvijā, šķiet, ir īstais brīdis sākt arvien vairāk un aktīvāk parādīt sabiedrībai, ka mēs visi tepat blakus vien dzīvojam un tas ir normāli. (Un, skat, šodien pēc ilgāka laika veicot apgaitu pa tematiskajiem blogiem ieraugu, ka tajā pašā virzienā savus ierakstus tēmē arī
Neatkarīgais un
Vējagrauds.) Un ne jau par milzīgu izrādīšanos ir runa, bet par nemelošanu un atklāšanos saviem draugiem un ģimenei, par atļaušanos uz ielas sadoties rokās un sabučoties, par neslēpšanu, ka neesat vien labākie draugi, bet arī pāris utt. Bet arī izrādīšanās, protams, ir variants. Neesmu tam bijusi ne liela fane, ne pretiniece, bet nesen pasīvā lomā pabiju Briseles praidā un pārņēma smagas pārdomas, kam visa tā bļaustīšanās un pārspīlētība īsti ir vajadzīga. Bet parunājos riņķī un apkārt un sapratu, ka ir tomēr vajadzīga. Gan tādās vietās kā Latvija, kur to vēl grūti pieņemt, lai vismaz reizi gadā skaļāk parādītu, ka mēs esam un ka mums mazliet sāp, ja mūs negrib ieraudzīt, gan tādās vietās kā Beļģija, kur šis jautājums ir daudz pieņemamāks un sakārtotāks, lai turpinātu atgādināt, ka esam un nekaunamies par to, kas esam. Par formu un izpausmēm gan es ne vienmēr esmu sajūsmā, bet tā jau katra paša izvēle un neba jau visi tur ir vienādi un pārspīlēti.
