Es ticu tam, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Visam, kas notiek, ir iemesls. Kādu dienu viss saliksies pa plauktiņiem un iegūs nozīmi kopējā bildē. Manā dzīvē tas ir pierādījies neskaitāmas reizes. Tikai...to, kāds ir tas iemesls un kāpēc viss notiek, var redzēt un saprast tikai vēlāk. Pēc mēnešiem, gadiem..varbūt pat daudziem gadiem. Un tas dažreiz tik ļoti kaitina - zināt, ka iemesls ir, bet nezināt kāds īsti, un kas notiks tālāk.
Pēdējā laikā dzīve ir samežģījusies vairākās jomās..un es nesaprotu, ko tas nozīmē. Ja mēģina tajā saskatīt kaut kādas zīmes par virzienu, kurā jāiet, tad tādas var atrast...tikai pretrunīgas. Un zīmes meklēt jau vispār ir muļķīgi. Bet kā lai nemeklē, ja zini, ka visai tai putrai ir kāds iemesls..?!
Un varētu jau nemeklēt nekādas jēgas un ļauties straumei. Bet ko tad, kad ir jāpieņem pietiekami nozīmīgi lēmumi?! Ja jāizvēlas, pa kuru straumi plūst..?!
Pastāsti man - ko dari tu, kad nezini, kurā virzienā iet?
