rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass
bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu
tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos
es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti
/Ziedonis/
O, vov!
ReplyDeleteKādreiz šo dzejoli klusībā skaitīju un veltīju vienam cilvēkam, kas šķita man svarīgāks par visiem citiem pasaulē...
Tikai viņš to tā arī nekad neuzzināja un nekad šīs rindas neizskanēja skaļi...
Diemžēl, vai paldies Dievam?......
Laikam jau paldies, jo tagad šim cilvēkam ir ģimene un viss kā pienākas, un, diezin vai viņš būtu mani sapratis...
Tā ka: "...teikt vai neteikt, ka tevi...nu jā..."
Paldies, ka atgādināji, aizsauci jaunībā...!!!
Ziedonis bija izcils. Prast saredzēt dažādas likumsakarības, dzīves patiesības un radīt eksistenciālas pārdomas - tas piemīt ne kuram katram. Personīgi man visvairāk aizrauj elpu epifānijas.
ReplyDeleteDzeja tas ir spēks !
ReplyDeletešis ļoti labs
ReplyDelete