L-day

Vārdi nevērpjas un raksts pagalam haotisks, bet gribējās padalīties tik un tā. Sestdien paviesojos L-day jeb L-dienā Beļģijā. Kā jau nosaukums liek nojaust, lesbiešu dienā, ar dažādām aktivitātēm, darbnīcām, filmām, sarunām, koncertiem utt. Un cik nu manas maņas uztvēra, ar ļoti patīkamu gaisotni un vairākiem simtiem, varbūt pat tūkstoti sieviešu(un arī dažiem vīriešiem) visapkārt, kas gan izkaistoties pa visu ēku un dažādām aktivtātēm nebija tik ļoti jūtams, bet man vienalga šķita jau daudz, taču zinātāji saka, kašogad esot bijis patukšs, jo ārā nelāgi auksts. Un publika sākot no tīnēm un beidzot ar seniorēm. Un viens no maniem mazajiem pārsteigumiem ir tieši šīs seniores (sievietes 60+), kādu tur bija diezgan daudz, bet kas manā galvā tik vienkārši neliekas kopā - lesbietes seniores. Un ne jau tāpēc, ka tas nebūtu iespējams, bet tāpēc, ka tādas parasti ir daudz mazāk redzamas, īpaši jau pie mums. Bet re kā - viņas ir! :)

Un kā loģisks turpinājums nāk nākamais pārsteigums...šāda diena tur notika jau 25.(!) gadu. Tīri vai manam prātam neaptverami tas skaitlis izklausās. Man pašai vēl nav 25 un viņiem lesbiešu dienai jau ir...bet nu jā, viņiem ir arī lesbietes seniores, ir bez šī arī citi tematiski pasākumi, dažādas organizācijas, un ir viņiem arī atļauja precēties un adoptēt bērnus. Izklausās pēc mazās laimes zemes... bet arī viņi joprojām cīnās un runā arī par to, ka nedrīkst "aizmigt'', nedrīkst apklust, nedrīkst saņemtās tiesības vēl atļauties uzskatīt par tik pašsaprotamām, lai par to vairs nerunātu un neatgādinātu. Bet to, protams, nevar salīdzināt ar situāciju pie mums un situāciju daudzās vēl draudīgākās vietās.

Un diskusijā runājot par tādām valstīm kā mēs, seniores teica, ka atpazīst šo to - pie viņiem tā bija pirms 30 gadiem. Un tas man liek domāt (kaut gan zināju to jau arī iepriekš), ka savā ziņā pavisam normāls ir tas process, kam ejam cauri un būs arī mums tiesības un būs iespējas. Bet tai pat laikā - viņi pirms 30 gadiem bija vieni no celmlaužiem, nu tie celmi ir salauzti, ir mums paraugi, vajadzētu procesam noritēt daudz ātrāk un varbūt pat apsteigt tempus...bet kur nu. Sabiedrība redz nespēj "nogatavoties"...varbūt vajadzētu pamainīt augšanas apstākļus un pieliet labi daudz vitamīnu, lai paātrinātu augšanu?

Toties par vienu no vēl sliktākajām vietām varējām skatīt dzīvus piemērus - sievietes no Ugandas, kas nonākušas Beļģijā kā patvēruma meklētājas, jo mājās būt atklātai lesbietei nozīmē gaidīt nāvi ik uz stūra. Stāsts šājā gadījumā gan ir pat vēl mazliet skarbāks - tu samaksā starpniekam 3000 dolāru un noslēdz līgumu, lai tevi nogādā ASV. Starpnieks visu nokārto, lido ar tevi kopā, lidojums caur Beļģiju, kur viņš aizved uz kafeni paēst un aiziet mainīt naudu. Atpakaļ, protams, neatnāk. Un tā meitene paliek viena svešā valstī uz ielas. Bet nu jau viss labi un ir arī pastāvīgās uzturēšanās atļauja Beļģijā. Labi, ka vismaz tā...

Vēl viena lieta - redzēju tur arī filmu "Two Prides, Two Worlds...One Europe?" par Baltijas praidu Lietuvā, gatavošanos Igaunijai un atšķirību no Briseles praida. Skatījos un cita starpā sapratu, ka man nav ne mazākās nojausmas, kas tad īsti šogad plānots Rīgā. Kāds man var pastāstīt? Nebūtu nekāds brīnums, ja es to vienkārši būtu palaidusi garām, jo nebiju jau arī nekādu info meklējusi, bet ielūkojos Mozaīkā, ielūkojos Skapī, ielūkojos balticpride.eu...klusums. Nelielas dzīvības dvašas var manīt Balticpride Facebook lapā, bet īsti jau arī ne. Zināmi tikai datumi. Kas tiek plānots vēl īsti nav zināms vai netiek publiskots, lai ažiotāža nesāktu celties jau tagad? Un kā var iesaistīties, palīdzēt un atbalstīt, īpaši, ja nevaru tam veltīt tik daudz laika, lai pieteiktos par projektu asistentu, un tik daudz naudas, lai ziedotu finansiāli?