un varbūt pat ļoti

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti

/Ziedonis/

Grey

Paldies, Windauboy, ka padalījies.

rokustāsti

mana roka tavējai
stāsta šosvētdien rokustāstus
un baro tev kabatas ar kastaņiem

es mīlu tos pirkstus
kas aizliek man matus aiz auss
tos kuros tikko spēlējās vēja elpa

ņirbinošā kļavlapu sniegā
iegrimstam līdz potītēm abi

debesīs virs mums kāds atvēris simtiem būru
un putni lido meklēt sauli

mēs paliekam iestiguši
aizmaldījušies ežu takās

jā un vilnas zeķes
ko uzvelk vismīļākais cilvēks pasaulē man kājās
ir siltākais kas vien var būt šai rudenī

/Kitija Balcare/

Mazliet skaistuma

Dzīves labirints

Es ticu tam, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Visam, kas notiek, ir iemesls. Kādu dienu viss saliksies pa plauktiņiem un iegūs nozīmi kopējā bildē. Manā dzīvē tas ir pierādījies neskaitāmas reizes. Tikai...to, kāds ir tas iemesls un kāpēc viss notiek, var redzēt un saprast tikai vēlāk. Pēc mēnešiem, gadiem..varbūt pat daudziem gadiem. Un tas dažreiz tik ļoti kaitina - zināt, ka iemesls ir, bet nezināt kāds īsti, un kas notiks tālāk.

Pēdējā laikā dzīve ir samežģījusies vairākās jomās..un es nesaprotu, ko tas nozīmē. Ja mēģina tajā saskatīt kaut kādas zīmes par virzienu, kurā jāiet, tad tādas var atrast...tikai pretrunīgas. Un zīmes meklēt jau vispār ir muļķīgi. Bet kā lai nemeklē, ja zini, ka visai tai putrai ir kāds iemesls..?!

Un varētu jau nemeklēt nekādas jēgas un ļauties straumei. Bet ko tad, kad ir jāpieņem pietiekami nozīmīgi lēmumi?! Ja jāizvēlas, pa kuru straumi plūst..?!

Pastāsti man - ko dari tu, kad nezini, kurā virzienā iet?