Dzīves labirints

Es ticu tam, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Visam, kas notiek, ir iemesls. Kādu dienu viss saliksies pa plauktiņiem un iegūs nozīmi kopējā bildē. Manā dzīvē tas ir pierādījies neskaitāmas reizes. Tikai...to, kāds ir tas iemesls un kāpēc viss notiek, var redzēt un saprast tikai vēlāk. Pēc mēnešiem, gadiem..varbūt pat daudziem gadiem. Un tas dažreiz tik ļoti kaitina - zināt, ka iemesls ir, bet nezināt kāds īsti, un kas notiks tālāk.

Pēdējā laikā dzīve ir samežģījusies vairākās jomās..un es nesaprotu, ko tas nozīmē. Ja mēģina tajā saskatīt kaut kādas zīmes par virzienu, kurā jāiet, tad tādas var atrast...tikai pretrunīgas. Un zīmes meklēt jau vispār ir muļķīgi. Bet kā lai nemeklē, ja zini, ka visai tai putrai ir kāds iemesls..?!

Un varētu jau nemeklēt nekādas jēgas un ļauties straumei. Bet ko tad, kad ir jāpieņem pietiekami nozīmīgi lēmumi?! Ja jāizvēlas, pa kuru straumi plūst..?!

Pastāsti man - ko dari tu, kad nezini, kurā virzienā iet?

No dienvidiem Tu, no dienvidiem Tu,
No dienvidiem Tu, Tavs smaids.


Es no ziemeļiem. Un ziemeļu ir mana daba.

stand-by love

Katrām long-distance attiecībām, kas izdzīvo, pa mazam ordenītim! Nopietni. Ar manējām gan vēl viss kārtībā, bet dažreiz iet tik grūti, tik grūti... Var jau būt, ka citiem iet vieglāk, bet no manas pieredzes - tas ir grūti, tas ir nogurdinoši un pie tā nepierod. Jo ilgāk tas velkas, jo grūtāk paliek. Un arvien vairāk apnīk tā čakarēšanās, braukāšana un abnormālais dzīves ritms. Dzīvo, dzīvo, ilgojies, tad satiecies uz nedēļas nogali vai, tavu laimi, uz nedēļu vai pat divām, uz to laiku uzliekot dzīvi maksimāli uz stand-by, jo gribas jau to katru mirkli izbaudīt, kamēr var. Un tad atkal centies atgriezties ikdienā un visu paspēt un izdzīvot. Un ne jau vienmēr tas stand-by izdodas, jo dzīve jau negaida, darbi dzen darbus un cilvēki dzimst, un cilvēki mirst...un tad ir tāds rūgtumiņš vienā un otrā pakrūtē, kaut zini, ka tāda vienkārši ir dzīve.