Gejs uz ielas.

Un tagad pastāstiet man, lūdzu, kā lesbietei/gejam Latvijā ir jāuzvedas izejot ārpus sava dzīvokļa sienām? Kas notiks, ja kaislīgi noskūpstīšu savu mīļoto sagaidot lidostā? Un kādas reakcijas var saņemt ejot pa ielu sadodoties rokās ar sava dzimuma pārstāvi un kuri no jums vispār mēģina to darīt? 

Nav jau īsti tā, ka es meklētu padomus kā labāk dzīvot skapī, jo pamazām kāpju ārā un negribu tajā dzīvot...un nav jau arī tā, ka es par to visu neko nezinātu un man būtu ļoti bail mēģināt... Bet pēc gada Beļģijā, kur jau nereti biju pilnīgi aizmirsusi, ka būšana ar meiteni ir kaut kas, uz ko varētu šķībi skatīties, un kura Eiropas varavīksnes kartē saņem 10 punktus, kamēr Latvija tikai apaļu nulli, es vairs neesmu pārliecināta, ka zinu kā lietas notiek Latvijā. Un arī mana mīļotā, kas ir beļģiete, jautā, cik daudz un ko drīkstēs Latvijas ielās, veikalos un bāros, kad viņa te ciemosies, lai varētu būt gan pati, gan tomēr justies droši. Brutāls drošības apdraudējums, man šķiet, ir stipri pārspīlēta iespēja, bet es īsti nezinu, ko tieši lai atbild...gribētos teikt, ka var saņemt vien kādu nievājošu piezīmi, bet neesmu pārliecināta, kā patiesībā ir.

Vispār man gribētos, lai tur vai kas, neslēpt vairs neko. Turēt mīļoto pie rokas, nobučot, kad sagribas, un teikt: "iepazīstieties, tā ir mana meitene". Pie un ar draugiem tā arī pamazām daru, nu t.i., iepazīstināt vienmēr nav ar ko, jo meitene ta Beļģijā, bet tas ir cits stāsts un cits ieraksts, taču aizvien vairāk draugiem stāstu un pagaidām saņemu tikai pozitīvas reakcijas. Un brīžiem šķiet, ka man pietiktu drosmes arī visur citur darīt ko sirds kāro, būt nedaudz celmlauzītim un ielikt savu artavu sabiedrības augšanā...un citos brīžos atkal šķiet, ka varbūt nevajag...

...kur ir tas vidusceļš, laikam vienkārši jāsajūt. Un gan jau savu ceļu un vidusceļu atradīšu - pēc sajūtām, situācijām un pirmajiem izmēģinājumiem. Bet labprāt uzzinātu arī Tavu pieredzi - ko, kur un cik daudz tu atļaujies izrādīt?

P.S. - Paldies Rendijai un Agnesei par rakstu žurnālā, pozitīvo atsauksmju stāstu un iedvesmu līdz ar to. :)

And twelve points goes to..

...nu 12 punktus gan nevar iedot, tikai vienu, bet runa ir par Latvijas labāko LGBT blogu topu 2011. Diezgan liels bij' mans pārsteigums tajā ieraudzīt arī sevi un paldies tam vai tai, kas mani tajā pieteica! Absolūti negaidīju.
Bet, lai arī man patīk ne viens vien tematiskais blogs un labprāt nobalsotu par vairākiem, savu izvēli izdarīju, un ko nu tur slēpt - mans favorīts šoreiz ir Neatkarīgais. Kāpēc? Jo ir personīgi, ir glīti un ir patīkami vienkārši. Lai izdodas tā turpināt! ;)

Un Tu - izvēlējies un nobalsoji?

Who need lies and who need show?!

Jā, un tieši tāpēc ir vērts nesēdēt skapī. Ja cieni savus draugus un ģimeni, tad kāpēc viņus vērtēt tik zemu, lai melotu?! Es gan neesmu super tālu tikusi pati ar savējiem Latvijā, bet tas vairāk tāpēc, ka neesmu tur uz vietas un mākslīgi nākt klajā ar paziņojumiem jau arī nav īsti jēgas. Bet nav aiz kalniem brīdis, kad man būs vismaz uz kādu laiku jāatgriežas. Un lai gan draudzenes teksts pēc manas atklāšanās "Viss ok, kas tu domā es mucā esmu augusi?!" tikai pārliecināja, ka eju pareizajā virzienā - ārā no skapja, ir arī mazliet bail, jo būt atklātai un pārliecinātai Beļģijā un Latvijā tomēr ir mazliet citādi...

...bet es ceru, ka man izdosies to iznest un panest. Un es ceru, ka mums visiem izdosies, jo vērojot, kas un kā ap LGBT jautājumiem notiek Latvijā, šķiet, ir īstais brīdis sākt arvien vairāk un aktīvāk parādīt sabiedrībai, ka mēs visi tepat blakus vien dzīvojam un tas ir normāli. (Un, skat, šodien pēc ilgāka laika veicot apgaitu pa tematiskajiem blogiem ieraugu, ka tajā pašā virzienā savus ierakstus tēmē arī Neatkarīgais un Vējagrauds.) Un ne jau par milzīgu izrādīšanos ir runa, bet par nemelošanu un atklāšanos saviem draugiem un ģimenei, par atļaušanos uz ielas sadoties rokās un sabučoties, par neslēpšanu, ka neesat vien labākie draugi, bet arī pāris utt. Bet arī izrādīšanās, protams, ir variants. Neesmu tam bijusi ne liela fane, ne pretiniece, bet nesen pasīvā lomā pabiju Briseles praidā un pārņēma smagas pārdomas, kam visa tā bļaustīšanās un pārspīlētība īsti ir vajadzīga. Bet parunājos riņķī un apkārt un sapratu, ka ir tomēr vajadzīga. Gan tādās vietās kā Latvija, kur to vēl grūti pieņemt, lai vismaz reizi gadā skaļāk parādītu, ka mēs esam un ka mums mazliet sāp, ja mūs negrib ieraudzīt, gan tādās vietās kā Beļģija, kur šis jautājums ir daudz pieņemamāks un sakārtotāks, lai turpinātu atgādināt, ka esam un nekaunamies par to, kas esam. Par formu un izpausmēm gan es ne vienmēr esmu sajūsmā, bet tā jau katra paša izvēle un neba jau visi tur ir vienādi un pārspīlēti.

mans pavasaris.

[...]
- tad ejam uz bāru pasēdēt vai neejam?
- nezinu...ko tu saki?
- nu..ir kaut kas, ko es tev gribu pastāstīt. varbūt pēc tam nemaz negribēsi ar mani nekur iet..
- ja vien tu neesi kādu nogalinājusi, nevaru iedomāties, kāpēc es varētu negribēt.
- stāsts tāds, ka esmu te "tikusi" pie attiecībām...bet ar meiteni.
- [mājiens ar galvu]
- bet tu jau iespējams zināji, ka tā varētu notikt, ne?!
- nu ja godīgi, man bija nojauta, ka tā varētu būt, jā. un tas noteikti nemaina to, ka es gribu ar tevi kaut kur iet. tas neko patiesībā nemaina. galvenais, ka tu esi priecīga.
[...]

ir labi, ka ir draugi, kas tiešām ir draugi.
un, jā, pa solītim sāku izkāpt no skapja, un, jā, man ir jaunas attiecības. it gets better!