rokustāsti

mana roka tavējai
stāsta šosvētdien rokustāstus
un baro tev kabatas ar kastaņiem

es mīlu tos pirkstus
kas aizliek man matus aiz auss
tos kuros tikko spēlējās vēja elpa

ņirbinošā kļavlapu sniegā
iegrimstam līdz potītēm abi

debesīs virs mums kāds atvēris simtiem būru
un putni lido meklēt sauli

mēs paliekam iestiguši
aizmaldījušies ežu takās

jā un vilnas zeķes
ko uzvelk vismīļākais cilvēks pasaulē man kājās
ir siltākais kas vien var būt šai rudenī

/Kitija Balcare/

Mazliet skaistuma

Dzīves labirints

Es ticu tam, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Visam, kas notiek, ir iemesls. Kādu dienu viss saliksies pa plauktiņiem un iegūs nozīmi kopējā bildē. Manā dzīvē tas ir pierādījies neskaitāmas reizes. Tikai...to, kāds ir tas iemesls un kāpēc viss notiek, var redzēt un saprast tikai vēlāk. Pēc mēnešiem, gadiem..varbūt pat daudziem gadiem. Un tas dažreiz tik ļoti kaitina - zināt, ka iemesls ir, bet nezināt kāds īsti, un kas notiks tālāk.

Pēdējā laikā dzīve ir samežģījusies vairākās jomās..un es nesaprotu, ko tas nozīmē. Ja mēģina tajā saskatīt kaut kādas zīmes par virzienu, kurā jāiet, tad tādas var atrast...tikai pretrunīgas. Un zīmes meklēt jau vispār ir muļķīgi. Bet kā lai nemeklē, ja zini, ka visai tai putrai ir kāds iemesls..?!

Un varētu jau nemeklēt nekādas jēgas un ļauties straumei. Bet ko tad, kad ir jāpieņem pietiekami nozīmīgi lēmumi?! Ja jāizvēlas, pa kuru straumi plūst..?!

Pastāsti man - ko dari tu, kad nezini, kurā virzienā iet?

No dienvidiem Tu, no dienvidiem Tu,
No dienvidiem Tu, Tavs smaids.


Es no ziemeļiem. Un ziemeļu ir mana daba.

stand-by love

Katrām long-distance attiecībām, kas izdzīvo, pa mazam ordenītim! Nopietni. Ar manējām gan vēl viss kārtībā, bet dažreiz iet tik grūti, tik grūti... Var jau būt, ka citiem iet vieglāk, bet no manas pieredzes - tas ir grūti, tas ir nogurdinoši un pie tā nepierod. Jo ilgāk tas velkas, jo grūtāk paliek. Un arvien vairāk apnīk tā čakarēšanās, braukāšana un abnormālais dzīves ritms. Dzīvo, dzīvo, ilgojies, tad satiecies uz nedēļas nogali vai, tavu laimi, uz nedēļu vai pat divām, uz to laiku uzliekot dzīvi maksimāli uz stand-by, jo gribas jau to katru mirkli izbaudīt, kamēr var. Un tad atkal centies atgriezties ikdienā un visu paspēt un izdzīvot. Un ne jau vienmēr tas stand-by izdodas, jo dzīve jau negaida, darbi dzen darbus un cilvēki dzimst, un cilvēki mirst...un tad ir tāds rūgtumiņš vienā un otrā pakrūtē, kaut zini, ka tāda vienkārši ir dzīve.

LGBT filmas

Manās rokās ir nonācis pagājušā gada septembra-oktobra ZIZO numurs (LGBT žurnāls Beļgijā) ar interesantu tematisko filmu "dzelzceļa shēmu". Ja ne ar visām filmām, kas ir, tad ļoti daudzām notiekti, un, lai arī dažas no kategorijām ir mazliet jocīgas, apkopojums, manuprāt, ir ko vērts. Reku šeku dalos arī ar jums.

L-day

Vārdi nevērpjas un raksts pagalam haotisks, bet gribējās padalīties tik un tā. Sestdien paviesojos L-day jeb L-dienā Beļģijā. Kā jau nosaukums liek nojaust, lesbiešu dienā, ar dažādām aktivitātēm, darbnīcām, filmām, sarunām, koncertiem utt. Un cik nu manas maņas uztvēra, ar ļoti patīkamu gaisotni un vairākiem simtiem, varbūt pat tūkstoti sieviešu(un arī dažiem vīriešiem) visapkārt, kas gan izkaistoties pa visu ēku un dažādām aktivtātēm nebija tik ļoti jūtams, bet man vienalga šķita jau daudz, taču zinātāji saka, kašogad esot bijis patukšs, jo ārā nelāgi auksts. Un publika sākot no tīnēm un beidzot ar seniorēm. Un viens no maniem mazajiem pārsteigumiem ir tieši šīs seniores (sievietes 60+), kādu tur bija diezgan daudz, bet kas manā galvā tik vienkārši neliekas kopā - lesbietes seniores. Un ne jau tāpēc, ka tas nebūtu iespējams, bet tāpēc, ka tādas parasti ir daudz mazāk redzamas, īpaši jau pie mums. Bet re kā - viņas ir! :)