Par skapjiem, mammām un pēcgrūdieniem.

Šis ieraksts ir pa daļai vienkārši manas kārtējās publiskās pārdomas par skapjiem, pa daļai reakcija uz Nakts komentāru pie iepriekšējā ieraksta, pa daļai piekrišana Windauboy ieraksta galvenajai domai un pievienošanās aicinājumam nākt ārā no skapjiem.

Atzīšanās

Bija mierīga svētdienas diena. Nolēmu, ka ir īstā diena un ilgāk gaidīt vairs nevar. Ir jāpasaka. Lai būtu kā būdams, ir jāsaņemās un jāpasaka. Lai nav jāslēpj, lai nav jāmelo, lai tas urķis iekšā beidzot apstājas.
Aizbraucu ciemos uz tēju un pēc svaigi atvestajiem lauku tomātiem. Apdarīju, kas darāms, vēl kādu stundu paklīdu pa māju kā nepieņemta, galvā atkārtotadam savus pirmos sakāmos teikumus kādus pāris simtus reižu, un tad beidzot saņēmos. "Mammu?! ........."

Jā, es beidzot to izdarīju. Es beidzot pateicu mammai.
Ballīti neuzrīkoja, priecīga nebija. Pārsteigta arī nē. Turpmākās stundas laikā bija augšas un lejas, neizrunātu domu padibenes un neskaidras nākotnes vīzijas. Bija jocīgi. Uzreiz tā cerētā atvieglojuma sajūta ne tuvu nenāca. Mājās braucot pat elpot bija grūti. Visa kopā vienkārši bija mazliet par daudz.



Bet kopumā ņemot gāja labi. Visi dzīvi. Viss kārtībā. Un līdz ar aiznākamo rītu atnāca arī atvieglojuma sajūta. Tāpat arī atkārtota pārliecība, ka tas bija vienīgais pareizais solis.

Tagad atliek tikai ļaut laikam plūst un sakārtot visu pa plauktiņiem. Ļaut viņai pa īstam aprast ar šo domu un nonākt līdz nākamajiem pakāpieniem. Un ļauties pašai saviem nākamajiem pakāpieniem.

oh, mornings, mornings...

Kādreiz sen atpakaļ, tīņa gadu trakumā, runājot par smēķēšanu man teica, ka, ja no rītiem pamostoties gribas pīpēt, tad zini, ka esi jau pa īstam atkarīgs. Nav ne jausmas vai tajā ir kaut grama patiesības, bet...nez vai tas, ka mīļotā cilvēka, kurš atrodas tālu prom, īpaši pietrūkst no rītiem, nozīmē, ka ir pa īstam?

Patiesībā jau nevajag ne smēķēšanas salīdzinājumus, ne nākamos rītus, lai zinātu atbildi. Un man jau tāpat nekad nav īpaši patikuši rīti...un dažreiz ir tik grūti sevi piespiest darīt to, kas jādara, nevis mest visu pie malas un traukties mīļotās virzienā, lai kur viņa būtu...

Gejs uz ielas.

Un tagad pastāstiet man, lūdzu, kā lesbietei/gejam Latvijā ir jāuzvedas izejot ārpus sava dzīvokļa sienām? Kas notiks, ja kaislīgi noskūpstīšu savu mīļoto sagaidot lidostā? Un kādas reakcijas var saņemt ejot pa ielu sadodoties rokās ar sava dzimuma pārstāvi un kuri no jums vispār mēģina to darīt? 

Nav jau īsti tā, ka es meklētu padomus kā labāk dzīvot skapī, jo pamazām kāpju ārā un negribu tajā dzīvot...un nav jau arī tā, ka es par to visu neko nezinātu un man būtu ļoti bail mēģināt... Bet pēc gada Beļģijā, kur jau nereti biju pilnīgi aizmirsusi, ka būšana ar meiteni ir kaut kas, uz ko varētu šķībi skatīties, un kura Eiropas varavīksnes kartē saņem 10 punktus, kamēr Latvija tikai apaļu nulli, es vairs neesmu pārliecināta, ka zinu kā lietas notiek Latvijā. Un arī mana mīļotā, kas ir beļģiete, jautā, cik daudz un ko drīkstēs Latvijas ielās, veikalos un bāros, kad viņa te ciemosies, lai varētu būt gan pati, gan tomēr justies droši. Brutāls drošības apdraudējums, man šķiet, ir stipri pārspīlēta iespēja, bet es īsti nezinu, ko tieši lai atbild...gribētos teikt, ka var saņemt vien kādu nievājošu piezīmi, bet neesmu pārliecināta, kā patiesībā ir.

Vispār man gribētos, lai tur vai kas, neslēpt vairs neko. Turēt mīļoto pie rokas, nobučot, kad sagribas, un teikt: "iepazīstieties, tā ir mana meitene". Pie un ar draugiem tā arī pamazām daru, nu t.i., iepazīstināt vienmēr nav ar ko, jo meitene ta Beļģijā, bet tas ir cits stāsts un cits ieraksts, taču aizvien vairāk draugiem stāstu un pagaidām saņemu tikai pozitīvas reakcijas. Un brīžiem šķiet, ka man pietiktu drosmes arī visur citur darīt ko sirds kāro, būt nedaudz celmlauzītim un ielikt savu artavu sabiedrības augšanā...un citos brīžos atkal šķiet, ka varbūt nevajag...

...kur ir tas vidusceļš, laikam vienkārši jāsajūt. Un gan jau savu ceļu un vidusceļu atradīšu - pēc sajūtām, situācijām un pirmajiem izmēģinājumiem. Bet labprāt uzzinātu arī Tavu pieredzi - ko, kur un cik daudz tu atļaujies izrādīt?

P.S. - Paldies Rendijai un Agnesei par rakstu žurnālā, pozitīvo atsauksmju stāstu un iedvesmu līdz ar to. :)

And twelve points goes to..

...nu 12 punktus gan nevar iedot, tikai vienu, bet runa ir par Latvijas labāko LGBT blogu topu 2011. Diezgan liels bij' mans pārsteigums tajā ieraudzīt arī sevi un paldies tam vai tai, kas mani tajā pieteica! Absolūti negaidīju.
Bet, lai arī man patīk ne viens vien tematiskais blogs un labprāt nobalsotu par vairākiem, savu izvēli izdarīju, un ko nu tur slēpt - mans favorīts šoreiz ir Neatkarīgais. Kāpēc? Jo ir personīgi, ir glīti un ir patīkami vienkārši. Lai izdodas tā turpināt! ;)

Un Tu - izvēlējies un nobalsoji?

Who need lies and who need show?!

Jā, un tieši tāpēc ir vērts nesēdēt skapī. Ja cieni savus draugus un ģimeni, tad kāpēc viņus vērtēt tik zemu, lai melotu?! Es gan neesmu super tālu tikusi pati ar savējiem Latvijā, bet tas vairāk tāpēc, ka neesmu tur uz vietas un mākslīgi nākt klajā ar paziņojumiem jau arī nav īsti jēgas. Bet nav aiz kalniem brīdis, kad man būs vismaz uz kādu laiku jāatgriežas. Un lai gan draudzenes teksts pēc manas atklāšanās "Viss ok, kas tu domā es mucā esmu augusi?!" tikai pārliecināja, ka eju pareizajā virzienā - ārā no skapja, ir arī mazliet bail, jo būt atklātai un pārliecinātai Beļģijā un Latvijā tomēr ir mazliet citādi...

...bet es ceru, ka man izdosies to iznest un panest. Un es ceru, ka mums visiem izdosies, jo vērojot, kas un kā ap LGBT jautājumiem notiek Latvijā, šķiet, ir īstais brīdis sākt arvien vairāk un aktīvāk parādīt sabiedrībai, ka mēs visi tepat blakus vien dzīvojam un tas ir normāli. (Un, skat, šodien pēc ilgāka laika veicot apgaitu pa tematiskajiem blogiem ieraugu, ka tajā pašā virzienā savus ierakstus tēmē arī Neatkarīgais un Vējagrauds.) Un ne jau par milzīgu izrādīšanos ir runa, bet par nemelošanu un atklāšanos saviem draugiem un ģimenei, par atļaušanos uz ielas sadoties rokās un sabučoties, par neslēpšanu, ka neesat vien labākie draugi, bet arī pāris utt. Bet arī izrādīšanās, protams, ir variants. Neesmu tam bijusi ne liela fane, ne pretiniece, bet nesen pasīvā lomā pabiju Briseles praidā un pārņēma smagas pārdomas, kam visa tā bļaustīšanās un pārspīlētība īsti ir vajadzīga. Bet parunājos riņķī un apkārt un sapratu, ka ir tomēr vajadzīga. Gan tādās vietās kā Latvija, kur to vēl grūti pieņemt, lai vismaz reizi gadā skaļāk parādītu, ka mēs esam un ka mums mazliet sāp, ja mūs negrib ieraudzīt, gan tādās vietās kā Beļģija, kur šis jautājums ir daudz pieņemamāks un sakārtotāks, lai turpinātu atgādināt, ka esam un nekaunamies par to, kas esam. Par formu un izpausmēm gan es ne vienmēr esmu sajūsmā, bet tā jau katra paša izvēle un neba jau visi tur ir vienādi un pārspīlēti.

mans pavasaris.

[...]
- tad ejam uz bāru pasēdēt vai neejam?
- nezinu...ko tu saki?
- nu..ir kaut kas, ko es tev gribu pastāstīt. varbūt pēc tam nemaz negribēsi ar mani nekur iet..
- ja vien tu neesi kādu nogalinājusi, nevaru iedomāties, kāpēc es varētu negribēt.
- stāsts tāds, ka esmu te "tikusi" pie attiecībām...bet ar meiteni.
- [mājiens ar galvu]
- bet tu jau iespējams zināji, ka tā varētu notikt, ne?!
- nu ja godīgi, man bija nojauta, ka tā varētu būt, jā. un tas noteikti nemaina to, ka es gribu ar tevi kaut kur iet. tas neko patiesībā nemaina. galvenais, ka tu esi priecīga.
[...]

ir labi, ka ir draugi, kas tiešām ir draugi.
un, jā, pa solītim sāku izkāpt no skapja, un, jā, man ir jaunas attiecības. it gets better!

1, 2, 3..saskaitīts!

Jā, es arī gribu pacepties par skaitīšanos. Ar manu atrašanās laiku prombūtnē vēl pietiek, lai es drīkstētu būt pieskaitāma. [Jeij, prieks, kur tu rodies..heh.] Nebija gan man jācīnās ar to anketu, jo citi mani pieskaitīja..nav gan ne jausmas, ko sarakstīja, bet ne tas ir būtiskākais. Būtiskākais ir tas, ka paskatījos jautājumus, lai saprastu, ko tad par mums grib uzzināt. Sapratu, ka...neko. Pašu minimumu. Es saprotu, ka katrs papildus jautājums maksā naudu un mēs jau tāpat pietiekami nemaksājam nodokļus un bla..bet nerodas arī pārliecība, ka valsts gribētu zināt ko vairāk un arī, ka zinātu, ko tad ar tiem datiem pēc tam iesākt. Noteikti ir vēl citi aspekti par ko runāt un domāt, bet mani uzķēra trīs.

Par negaidītiem pavērsieniem un par komplimentiem.

Hah. pāris dienu laikā esmu pamanījusies radīt ap sevi vēl sarežģītāku situāciju par to, kas man jau bija. Kā man tas vienmēr izdodas?! Runa kā parasti par attiecībām, jā. Tā kā nav jau neviena cita, kam to pastāstīt, atkal izrunājos publiski. :)
Vairāk kā 5 mēnešus, kopš esmu prom, i necentos ar kādu iepazīties vai pievērst uzmanību. Drīzāk diezgan apzināti no tā izvairījos,bet nu ir uzradusies persona L (vai sauciet kā nu gribat), kas pēc izskata varbūt nebūtu mana topa pašā virsotnē, kas ir gadus 7 vecāka par mani, bet ar ko nenoliedzami ir labi un patīkami būt kopā. Un viņa lielās līnijās zina, ka es mīlu kādu citu, zina, ka man ir nenokārtotas, neskaidras attiecības, bet tik un tā vismaz pagaidām [drošvien cerot, ka manu attiecību atrisinājums būs finišs] grib ar mani tikties. Un es ļauju sevi satikt, lai arī neesmu par to visu diez ko pārliecināta. Sieviešu neloģika, jā.

Bet ir viena cita lieta, par ko es labprāt dzirdētu viedokli. Viņa tā viegli un dabiski šķiež komplimentus par viskaut ko. Un es tad nezinu, ko ar tiem iesākt, kur likt, kā reaģēt, un nemāku arī dot pretī. Un līdz šim es arī lieliski ar to sadzīvoju, bet nu viņai vajag, taču man tas tā tik vienkārši nesanāk. Un tāpat arī, protams, ir patīkami dzirdēt ko labu par sevi, bet ja to saka daudz, man vairs neliekas ļoti īsti un ievērības cienīgi. Tad nu domāju, tā esmu tikai es, vai tas ir vispārējais vidējais latvietis, kas nav radis dzīvot komplimentos?!

Es zinu.

Ik pa laikam, pārsvarā kādu emociju uzplūdā, te kaut ko iedrukāju un tā arī nepublicēju. Tāpat arī rakstu e-vēstules savai draudzenei un lielākoties nenosūtu. Drukājot apgremoju domu, dzēšu, rakstu un pārrakstu, lasu un pārlasu, un beigās saprotu, ka ar sevi esmu izrunājusies un nav nekādas vajadzības to publicēt vai nosūtīt. Tāds meditatīvs process laikam. Un labi ka tā - emociju vadīti vārdi reti kad nes ko labu.

Pašos šī bloga pirmssākumos, pirms vairāk kā gada, rakstīju, ka neesmu gatava atklāties un iznākt no skapja un ceru, ka nejauši tam nebūs jānotiek, un nez vai tas vispār notiks, un arī nezinu, ko atbildētu, ja kādam ienāktu prātā tieši pajautāt..

Tagad es zinu. Zinu tiktāl, ka uz tiešu jautājumu, es tieši arī atbildētu: "Jā! Jā, es esmu lesbiete!". Tiktāl esmu ar sevi izmeditējusi un nobriedusi. Pat vēl tālāk. Zinu arī, ka iznākšana ātrāk vai vēlāk, bet notiks. Ir dabiski, ka tai ir jānotiek. Un es vairs neceru, ka tam nebūs jānotiek nejauši. Patiesībā ceru tieši uz pretējo - ka tas varētu notikt nejauši. Tā būtu vieglāk. Jo pats grūtākais man šķiet tādu sarunu iesākt un kā es to izdarīšu, ja/kad vajadzēs, es pagaidām vēl nezinu. Un nav vēl arī akūtas vajadzības zināt. Ir vēl ceļš ejams līdz pilnīgai atklātībai, līdz spējai to atklāt vienmēr un visur, kur ir nepieciešamība. Ir vēl laiks domāt, vērot, apaugt ar pārliecību un nostiprināt mugurkaulu. Un pat ja šķiet, ka jau jūtos pietiekami gatava to neslēpt, nav nekādas vajadzības bezjēgā skriet uz priekšu. Esmu pietiekami tālu prom no radiem un draugiem un neredzu iemeslu, kāpēc man kas tāds būtu pēkšņi jāpaziņo. Un šeit(domājot dzīvesvietu nevis blogu) jau vairs nevienam nekas nav jāziņo, šeit visi, kas grib zināt, zina. Un tad nāks laiks, kad braukšu atpakaļ, nāks arī padoms un nāks sajūta, kad, kā, kam un ko teikt. Cerams.

Pagaidām turpināšu dzīvot un mēģināšu baudīt savu dubulto un trubulto dzīvi, ļaušu tai turpināt piespēlēt arvien jaunus homoseksuālus draugus, iešu uz homo ballītēm un pie reizes arī turpināšu vismaz virtuāli atklāt, kas notiek Latvijas homo vidē. Un, nē, es neesmu iestrēgusi homo pasaulē kā vienīgajā, kas eksistē, kā laikam pēc iepriekšējā teikuma izklausās. Tā ir tikai tā daļa, kas tieši saistās ar šo ierakstu, bet ir apkārt arī daudz kas cits un interesējos un izbaudu arī visu to. :)

Skapis atveras.

Šo ceturtdien, 10. februārī, pilnā režīmā sāks strādāt Latvijā vēl nebijušas koncepcijas mājas lapa Skapis.EU, kas paredzēts LGBT jauniešiem, viņu draugiem, ģimenēm, kā arī skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem un, protams, arī citiem interesentiem. Projektu realizē LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka”, un tajā vēl bez mājas lapas tiek organizēta arī atbalsta grupa jauniešiem.

Lai nosvinētu mājas lapas atvēršanu, Skapis.EU projekta realizētāji kopā ar bāru/ klubu "Golden" organizē pirmo jauniešu burziņu Zelta Skapis tieši šo ceturtdien, 10. februārī. Šādi burziņi turpmāk notiks katra mēneša otrajā ceturtdienā, un tajos Golden būs atvērts arī jaunākiem par 21. gadu.
Plašāka informācija ir pieejama šeit un šeit.


Skapja redkolēģija man šo pastāstīja un nevarēju nepadot tālāk, pat ja, iespējams, visi, kas te iegriežas, to jau zina. Un man tiešām prieks, ka tas notiek - gan mājaslapa, gan ballīte.
Žēl gan, ka pati, lai kā arī gribētu, nevaru tur būt, bet iesaku visiem citiem, un ballītei novēlu jautrību un izdošanos, mājaslapai - kvalitatīvu saturu un ilgdzīvošanu.

too deep. or back to teenage.

jau labu brīdi mēģinu saprast, kāpēc man dzīvē ir dots šis ļoti pretrunīgais laiks un kas man no tā visa būtu jāmācās.

laiks, kurā ne tikai dzīvoju viena, bet arī prom no draugiem, dažbrīd krītot izmisumā no sajūtas, ka draugu vairs nav vispār, un jauni arī īsti nerodas.
laiks, kurā man ir iespēja būt sev un darīt, ko vēlos. arī tad, kad nezinu, ko vēlos, un arī tad, kad negribu neko vēlēties.
laiks, kurā nemitīgi ilgoties pēc cilvēka, ko mīlu, sev blakus un nevarēt nokļūt tuvāk biežāk kā reizi pāris mēnešos.
laiks, kurā sāpēt, sāpēt un tā arī nevarēt izsāpēt to, kas sāp.
laiks, kurā no rītiem bieži nav motivācijas kāpt no gultas. un kurā nereti var arī atļauties no tās gultas neizkāpt.

laiks, kas nez kāpēc spiež mēģināt saprast tagadni, meklēt ceļu un atrast nākotni.

laiks, kurā izjūtas brauc vienā vai otrā grāvī un nekādi nerod līdzsvaru.
laiks, kurā man ir laiks.
                          laiks sagremot apziņu, ka ja es te tagad ņemtu un atdotu galus, paietu kādas pāris nedēļas, kamēr kāds to pamanītu.
                          laiks domāt un urķēties sevī līdz nelabumam.

                          laiks saprast, ka neesmu tāda kāda agrāk un vairs nezinu kāda esmu...

atbildi es drošvien sapratīšu vēlāk, kad šis laiks būs pagājis. bet jādzīvo ta ir šodien. a ko ar to visu iesākt, īsti nav skaidrības. un kam pajautāt arī nav. un neviens jau arī īsti palīdzēt nevar.
jūtos mazliet muļķīgi, jo, atbilstoši Latvijas sabiedrībā un arī manī iepotētajam "tev ātri jākļūst patstāvīgam", kaut kā šķiet, ka šādi sevis, dzīves un nākotnes meklējumi piederētos kādiem gadiem 13 vai 16, bet tie man jau labi sen kā nav...bet nu neko, nekas cits jau neatliek kā dzīvot kā ir un rakties tālāk, pat ja jūties kā iedzīvojies pusaudžu problēmās.

Let's tear the walls down that divide us..